Katra fotogrāfija Bauskas Centrālās bibliotēkas vēstures albumā glabā kādu stāstu.
Katra fotogrāfija Bauskas Centrālās bibliotēkas vēstures albumā glabā kādu stāstu. Galvenā bibliogrāfe LAIMDOTA OZOLIŅA izvēlas 1972. gada 24. februārī pilsētas Tautas namā tapušo dzejnieka Imanta Ziedoņa foto. Tās autors ir baušķenieks Kārlis Čaklais.
Izpilda doto solījumu
– Jau kopš agras jaunības esmu Imanta Ziedoņa talanta pielūdzēja. Nebaidoties no skaļiem vārdiem, joprojām apgalvoju, ka viņš ir ģeniāls. Otra tāda Latvijā nav. Ļoti spilgti atceros toreizējās rajona Centrālās bibliotēkas rīkoto tikšanos ar dzejnieku pēc krājuma “Kā svece deg” iznākšanas.
Man bija 21 gads, nesen biju sākusi strādāt bibliotēkā. Tas ir vecums, kad cilvēks sevī burtiski uzsūc iespaidus un emocijas. Gan jaunā dzejoļu grāmata, gan Imanta Ziedoņa personība mani neizsakāmi sajūsmināja. Viņš uzlēca kā zvaigzne Bauskas debesīs – simpātisks, atvērts, aizrautīgs. Mirdzošām acīm viņš stāstīja par ceļojumu aprakstu “Kurzemīte”, par Kazahstānu, lasīja dzejoļus.
Sarīkojums bija “pārapdzīvots”, jo Tautas nama zālē pietrūka krēslu. Cilvēki bija ļoti izslāpuši pēc gaišām domām un sarunām par dzīvi, tāpēc tikšanās ieilga. Mēs vaicājām dzejniekam, kādēļ viņš uzrakstīja grāmatu “Kurzemīte”, nevis, piemēram, “Zemgalīte”. Imants Ziedonis atbildēja, ka viņam ir padomā pārgājiens gar Latvijas un Lietuvas robežu, kura iespaidus paredzēts izdot atsevišķā grāmatā. Pēc daudziem gadiem savu solījumu rakstnieks ir izpildījis. Nedēļas izdevumā “Mājas Viesis” jau otro gadu tiek publicēta viņa aprakstu sērija “Leišmalīte”.
Dāvina piparkūku sirdi
Pirms Imanta Ziedoņa ierašanās bibliotekāres gudroja, kā dzejnieku pārsteigt. Kolēģes Maijas Šmites mamma izcepa milzu piparkūku, dekorētu ar ciemiņa vārdu un uzvārdu. Man uzticēja šo dāvanu pasniegt. Ielūkojos dzejniekam acīs un sapratu, ka pārsteigums bija izdevies. Pēc tam mēs viņu cienājām ar liepziedu tēju un medu. Šķiroties Imants Ziedonis bibliotēkas viesu grāmatā ierakstīja četrrindi:
“Es nezinu vairs, kur man iet,
Un vai ir vērts ko turēt ciet.
Bez pārstājas uz jūru iet,
Uz jūru medus iet.”
Tā paša gada rudenī dzejnieks vēlreiz atbrauca uz Bausku un Ceraukstes pagasta “Lejeniekiem”, kur notika Dzejas dienu sarīkojums. Kopš tā laika viņš Bauskā ar lasītājiem nav ticies. Šad tad esam domājušas, ka vajadzētu uzaicināt, bet vēlme tā arī nav īstenota.
Imanta Ziedoņa dzeja man ir tik tuva, ka atceros gandrīz visu krājumu saturu. Pirms dažām dienām kāda lasītāja bibliotēkā ilgi nevarēja atrast konkrētu dzejoli. Pienācu un pateicu, kurā krājumā tas ir publicēts.
Dziļi un mierinoši vārdi
Ar Imanta Ziedoņa dzejas rindām aizsaulē aizvadījām arī mūsu bibliotēkas kādreizējo direktori Leontīni Zariņu. Es lasīju dzejoli trīcošā balsī un ar asarām acīs. Ziedonim ir ārkārtīgi saviļņojošas rindas par aiziešanu un putniem. Mēs zinājām, ka Leontīnei Zariņai tās ļoti patika.
Pēc tikšanās ar dzejnieku Bauskā vēl ilgi dzirdējām pateicības vārdus no pilsētniekiem. Dialogs ar Imantu Ziedoni daudziem ir palicis prātā ar brīvdomības garu, aizrautību, uzdrīkstēšanos runāt par nacionālo identitāti. Nesen televīzijā redzēju brīnišķīgu pārraidi. Imants Ziedonis lasīja savu dzeju jaunā pianista Vestarda Šimkus klavieru pavadījumā. Tas atkal bija mirklis, ko gribas paturēt sevī un nekad neaizmirst.
