Roberts Jankevics izaudzis Aizkraukles rajona Kurmenes pagastā. Tagad Roberts saimnieko «Vērdiņos», tāpat kā savulaik viņa tēvs un vectēvs.
Roberts Jankevics izaudzis Aizkraukles rajona Kurmenes pagastā. Tagad Roberts saimnieko “Vērdiņos”, tāpat kā savulaik viņa tēvs un vectēvs.
Apmēram 40 kilometru garais ceļš no Bauskas Robertam nav šķērslis, lai brīvajos brīžos no darba steigtos uz vasarnīcu.
Mātes vēlējums
Kad kārtojamas kādas darīšanas, saimniekam jādodas uz Aizkraukli. Viņš cer, ka Vecumnieku novadā būs arī Kurmene. Māte savulaik noteikusi – kādam no pieciem bērniem ir jāpaliek saimniekot vectēva dzimtajā zemē. Palicis jaunākais – Roberts. “Šī man ir pierasta, mīļa vieta, jo esmu te uzaudzis,” saka Roberts.
Vectēvs saimniekojis Vērdiņu krogā. Agrāk ceļā uz Rīgu ik pēc pieciem kilometriem bijis traktieris. Kartēs tie vienmēr atzīmēti. Arī no “Vērdiņiem” netālais Cepurkrogs, Desu krogs un Tītarkrogs. Traktiera lielums mērīts, pārbaudot, cik stadulā var sabraukt zirgu ar ratiem. “Vērdiņos” varēja satilpt septiņi zirgu pajūgi, tas skaitījies liels krogs.
Roberta mantotais Vērdiņkrogs nodedzis, tāpēc viņš netālu uzcēlis vasarnīcu “Jaunvērdiņi” – skaistā vietā, kalnā ar skatu uz Mēmeli, kas met līkumu 90 grādu leņķī. Uz vectēva 14 hektāriem zemes kopsaimniecības laikā uzceltas piecas dzīvojamās mājas. Kad tās sāktas būvēt, vecāmāte teikusi: “Kaimiņ, cel to māju uz riteņiem, lai tad, kad zemi atkal atdos, tu vari aizbraukt prom!” Zemes vietā Robertam ierādīja netālo mežu. Lai to sakoptu, saimnieks rīko talkas.
Vasarnīcā “Jaunvērdiņi” īpašnieks izveidojis dīķi. Kaut arī kalna galā, tajā ūdens nepazūd, jo Roberts pirms rakšanas atradis āderi. Makšķerēšanai dīķī aug karūsas. Darbi vasarnīcā ir sadalīti. Roberts pļauj zāli, apkopj “zivju mājvietu” un vīnogkrūmus, sieva ravē puķu dobes un sakņaugu dārziņu. Vēl saimniekam ir ļoti daudz ieceru.
Īpaša apkārtne
Netālu ir kritenes. Roberts atceras, ka viena izveidojusies, kad viņš bijis maziņš. Siena laikā pēkšņi tajā iekritis zirgs ar siena pilnu ori. Nācies vilkt ārā.
Arī Iecaviņa šeit met līkumu, priecējot acis. Upes augšdaļā ir ļoti tīrs ūdens, “Jaunvērdiņu” saimnieks pieļauj, ka tajā vēl dzīvo vēži. Savukārt Mēmelē ir sēravots. To vēl mazajam Robertam parādījusi vecāmāte. Viņa stāstījusi, ka tajā ejot mazgāties. Ja ir sausa vasara, tad no upē ieplūstošā avota, izmantojot cauruli, var pasmelt pēc vecām olām smirdošu, bet ļoti veselīgu ūdeni. Ilgstoši uzglabājot sēravota ūdeni, tas nebojājas un nezaudē ārstnieciskās īpašības.
“Kad aiziešu pensijā, nākšu šurp dzīvot,” saka “Vērdiņu” mantinieks R. Jankevics.
