Manas istabas durvju stendere vakaros uzrunā mani.
Manas istabas durvju stendere
vakaros uzrunā mani
tā klusi klusiņām
lai citi to nepamana
tikko nodziest gaisma
tai izaug zaru rokas
tas izskatās diezgan baisi
it kā durvīs stāvētu spoks
pārvaru bailes pieceļos es
un nostājos durvju ailē
ap mani šalc koku lapotne
un vakara saule gailē
kurā brīdī šis sapnis beidzas
es tā arī nepamanu
vasaras naktis ātri steidzas
es dzirdu pulksteņa zvanu
atveru acis veros durvīs
tur tikai stendere balta
un tagad es zinu tajā mīt burvis
koka dvēsele tajā kalta
