Turpinām «Bauskas Dzīves» 24. janvāra un 21. februāra numuros sākto tematu par revolucionārajiem notikumiem.
Turpinām “Bauskas Dzīves” 24. janvāra un 21. februāra numuros sākto tematu par revolucionārajiem notikumiem. Šoreiz stāstīsim par soda ekspedīciju darbību un izrēķināšanos ar revolucionārās kustības dalībniekiem, kas sākās 1905. gada beigās un turpinājās 1906. gadā.
Viens no stereotipiem par 1905. gada revolūcijas apspiešanu Latvijas mazpilsētās un laukos saistās ar vienkāršotu notikušā modeli. Proti, revolucionārus vajāja un slepkavoja vācu muižnieki un krievu kazaki dragūni. Taču, iedziļinoties daudzos materiālos, jāsecina, ka tā gluži nebija. Tolaik represīvajās institūcijās darbojās gan latvieši, gan citu tautību pārstāvji. Viņu attieksme pret revolucionāriem (arī, starp citu, dažādu tautību pārstāvjiem) bija atšķirīga.
Visniknākie suņi bijuši gorodovoji
Bauskas policistu raksturojums rodams baušķenieka A. Šitkes atmiņās. Viņš raksta, ka pilsētas policijas priekšnieks sākumā bijis vecs vācietis, vahtmistrs Šteinbergs – ļoti nevarīgs vīriņš. Tāpēc viņam par palīgu dots vācietis Palms. 1900. gadā palielināja policijas štatus, abus nomainīja. Par pilsētas policijas priekšnieku kļuva latvietis Šteinerts – maznozīmīgs un bailīgs cilvēks.
Raksturojot viņu, A. Šitke atceras kādu mītiņu pie Bauskas baznīcas 1905. gadā, uz kuru bija sapulcējušies daudzi skolēni. Dabūjis to zināt, Šteinerts atskrējis un gribējis aktīvākos audzēkņus aizturēt. Taču kāda attapīga skolniece izrāvusi no cepures piespraužamo adatu un iedūrusi Šteinertam mīkstajā sēžamvietā. Viņš, domādams, ka ir ievainots, saķēris to abām rokām un pārtraucis darbošanos. Pa to laiku visi paspējuši pazust. Kad atskrējuši papildspēki, neviena nav bijis. Arī citās reizēs pret revolucionāriem viņš neko nav darījis, vairījies satikties ar tiem.
Savukārt par visniknākajiem suņiem A. Šitke nosaucis gorodovojus (policijas kārtībniekus pilsētā – R. Ā., A. U.), it sevišķi vecāko gorodovoju Kozlovski, kurš ļoti nadzīgi sita ar pletni. Tāds pats bijis arī Bauskas pagasta uradņiks (policijas kārtībnieks lauku pagastos – R. Ā., A. U.) Freijs. A. Šitke raksta, ka viņš dažus bija “nolaidis no kājas” –, vedot uz Jelgavas cietumu pratināšanai, pa ceļam licis iet prom un pēc tam no mugurpuses nošāvis kā bēgošu. Skaistkalniete M. Ružinska raksta, ka līdzīgi darbojies arī viņas pagasta uradņiks Ciplinskis.
Podporučiks un bargais grāfs Pālens
Līdzīgi bija arī armijas vienībās, kam pēc karastāvokļa izsludināšanas 1905. gada vasarā vajadzēja savaldīt revolucionārus. Arī tur bijuši virsnieki, kas toleranti izturējās pret nevardarbīgām demonstrācijām. Minētais A. Šitke savās atmiņās tā raksturojis kādu vārdā nesauktu podporučiku, kas komandēja Kaucmindē izvietotu karaspēka vienību. Tā tur atradās pēc grāfa Pālena lūguma. Pats Pālens bija naidīgi noskaņots pret revolucionāro kustību un ļoti bieži piedalījās aizturēto pratināšanās turpat Kaucmindē.
Savukārt minētais podporučiks bijis pietiekami miermīlīgs. Viņš piedalījies arī vienā no pirmajiem mītiņiem Bauskā un, kā raksta A. Šitke, pat atdevis godu sarkanajam karogam. Sava miermīlīgā rakstura dēļ viņam Kaucmindē radās diezgan asas domstarpības ar grāfu Pālenu. Grāfs visai kategoriski pieprasīja vairākus aizturētos nošaut. Taču karaspēka nodaļas komandieris to atteicās darīt, paskaidrodams, ka viņš uz šejieni nav sūtīts cilvēku apkaušanai, bet gan nemieru apspiešanai un kārtības atjaunošanai.
Arī apcietināto pratināšanas laikā grāfs Pālens ne reizi vien aizsvilās dusmās par podporučika mīkstčaulību, bet tad tika izraidīts no pratināmās telpas. Nespēdams piedot šādu neizlēmību, grāfs Pālens rakstīja sūdzību augstākajām komandējošajām aprindām, pat uz Pēterburgu, līdz panāca, ka uz Kaucmindi atsūtīja kādu vācieti ar kapteiņa pakāpi. Līdz ar to Pālens bija ieguvis domubiedru. Tad sākās īstais “buntavnieku” meklēšanas laiks. Kaucmindē arvien biežāk notika aizturēto spīdzināšana, pat sakropļošana un nāves soda piespriešana, kas radīja gan pamatotas, gan nepamatotas baumas.
Baumas par “melno sotņu”
Kurzemes guberņā ievestās karaspēka vienības dēvēja par “melno sotņu”. Iedzīvotāji baumoja par to briesmu, posta un šausmu darbiem.
L. Gobnieces atmiņās par notikumiem Rundāles pagastā aprakstīts šo baumu saturs. Ļaudis runāja, ka “melnā sotņa”, kur vien parādoties, laupot, dedzinot un apkaujot ļaudis. Baumoja, ka Emburgas skolā par revolucionāro dziesmu dziedāšanu bērniem izgrieztas mēles un tie piesisti pie sienām. Savukārt Mežotnē 1905. gada rudenī runāts par “melnās sotņas” posta darbiem Rundāles pagastā. Iedzīvotāji stāstījuši par pagastmājas, skolas un krājaizdevu kases izlaupīšanu, par cilvēku nogalināšanu un par to, ka “melnā sotņa” dosies uz Mežotnes pagastu.
Baumas par “melno sotņu” nonāca arī Bauskā. Pilsētnieki 1905. gada nogalē sāka gatavoties sevis aizsargāšanai. Baušķenieks Kārlis Skalders četrgadīga puišeļa acīm skatīto apraksta atmiņās “Laikmeta zīmē”. Viņa tēva mājas “Rigasti” atradās Mēmeles labajā krastā, netālu no Plosta tilta. K. Skalders atceras, ka 1905. gada vēlā rudenī mājās sanākuši bēgļi no Codes pagasta. Viņi stāstījuši par “melnās sotņas” briesmīgām varmācībām – par to, kā bērnus sit pie sienām, kā šauj ļaudis, kā laupa un dedzina.
Gatavojas pilsētas aizsardzībai
Aktīvākie baušķenieki bija nolēmuši organizēt pilsētas aizsardzību. Lai aizkavētu “melnās sotņas” ienākšanu pilsētā, arī tāpēc, ka bija uznācis liels sals, 1905. gada novembra sākumā tika izņemts Plosta tilts pār Mēmeli. Daudzi bēgļi no apkārtnes pagastiem patvērās Bauskā. K. Skalders raksta, ka pilsēta šķitusi kā neieņemams cietoksnis, tur patvērusies arī viņa ģimene.
Bauskas pilsētas rīcības komiteja sāka veidot arī brīvprātīgu tautas milicijas nodaļu, kam vajadzēja ieročus. Ieroču ieguves jautājums bija viens no svarīgākajiem jau kopš 1905. gada vasaras. Tāpēc Bauskas rīcības komitejas aktīvists Vāgners jau labu laiku pirms milicijas nodaļas izveides katrā tautas sapulcē vai mītiņā Bauskā un tuvākā apkārtnē lauku pagastos vāca naudu. Revolucionāru arsenālu papildināja arī dažās apkārtnes muižās konfiscēti ieroči. Taču ar to vien bija par maz.
Lielu daļu apbruņojuma veidoja vietējā Bauskas kalēja ebreja Zelika Frīdmana smēdē un atslēdznieka Leonarda Rašmaņa darbnīcā gatavoti sitamie un duramie. Neizdevās mēģinājums revolūcijas vārdā konfiscēt ieročus Bauskas vienīgajā ieroču veikalā, jo tā īpašnieks laikus visu bija nogādājis drošā vietā.
Baušķenieka J. Straumaņa atmiņās var lasīt, kā notikusi šī “karaspēka” gatavošanās pilsētas aizsardzībai. Visiem miličiem ap roku bija balti apsēji (baumoja, ka “melnās sotņas” vīriem ir sarkani apsēji). Tirgus laukumā notika mācības, bija izstrādāts pilsētas aizsardzības plāns un izveidotas dežūrgrupas. Tām dienu un nakti bija jāuzrauga Bauskas piebraucamie ceļi, lai laikus varētu ziņot par “melnās sotņas” tuvošanos. Taču, kad pilsētai tuvojās īpašās karaspēka vienības – soda ekspedīcijas –, aizsardzība pajuka kā kāršu namiņš.
“Jūs esat nokāvuši to taisno”
1905. gada nogalē un 1906. gada sākumā soda ekspedīcijas nodaļas rīkojās Iecavā un Zālītē. Tur arestēja un nošāva vairākus aktīvus revolucionārus, kā arī nopostīja un nodedzināja daudzas zemnieku saimniecības
1906. gada 5. janvāra agrā rītā soda ekspedīcijas kareivji no Emburgas puses ieradās Bauskā. Kopā ar vietējiem atbalstītājiem viņi meklēja tos, kas bija piedalījušies rudens sapulcēs un mītiņos. Galvenie revolucionāru vadītāji un organizētāji bija aizbēguši. Iepriekš minētais Vāgners bija pazudis ar visu savākto naudu, un, kā atmiņās raksta J. Straumanis, neviens tā arī neuzzināja, kur viņš palika.
Pirmos Bauskā apcietināja ieroču gatavotājus kalēju Z. Frīdmani un kurpnieku Ē. Blankenšteinu, kā arī frizieri Jēkabu Pluci, kurš aktīvi runāja visās sapulcēs un mītiņos. Nekādas pratināšanas, izmeklēšanas un tiesas nebija. Apcietinātos aizveda uz Mēmeles ledu. Kārlis Beierbahs pētījumā par 1905. – 1906. gada notikumiem Bauskā (publicēts laikrakstā “Sociāldemokrāts”, 1927. g. 12. nr.) raksta: “(..) īss brīdis, šāvienu zalves, un visi palika guļam savās asinīs.” L. Gobiniece atmiņās par to pašu notikumu piebildusi: “(..) tas bija šausmīgi aizgrābjošs skats.” Nošautos tur arī atstāja, vēlāk viņus savāca piederīgie un organizēja pienācīgu apbedīšanu.
Pilsētas Vecajos kapos uz soda ekspedīcijas nošautā J. Pluča kapavietas tagad redzams piederīgo uzlikts čuguna krusts. Uz tā varam lasīt rindas no Bībeles: “Jūs esat notiesājuši, jūs esat nokāvuši to taisno; un viņš jums pretim neturējās.”
Pie vēl vienas ieroču gatavošanā iesaistītas personas, pie atslēdznieka L. Rašmaņa (viņš dzīvoja tag. Plūdoņa ielā 54), soda ekspedīcijas kareivji ieradās, kad tas kopā ar ģimeni pusdienoja. Bruņoti karavīri vīrieti izveda pagalmā, ģimenes acu priekšā nošāva un atstāja.
Uz Mūsas ledus līdzīgi nošāva Pilsmuižas kalēju Alfrēdu Timmu, kurš pirms tam bija apcietināts par uzbrukumu Bauskas apriņķa lauku jeb zemnieku lietu komisāra fon Ulota Pētermuižai. Kā raksta notikuma aculiecinieks J. Straumanis, pirms nošaušanas viņu pēra tā, ka asinis tecēja zābakos, pēc tam, pratināšanas laikā, pats fon Ulots viņam ar spalvaskātu izdūra acis.
Veido mežabrāļu grupas
Soda ekspedīcijas dēļ daļa meklēto personu aizbēga uz mežu un veidoja nelielas mežabrāļu grupas, kuru darbību apgrūtināja ziemas apstākļi.
Viena šāda revolūcijas aktīvistu grupa izveidojās arī Bauskas pagastā. Dalībniekiem bija vajadzīga nauda, lai varētu aizbēgt no Bauskas uz kādu citu vietu, kur tos nepazītu. Lai iegūtu līdzekļus, 1906. gada janvārī piecu Bauskas mežabrāļu grupa (A. Dombrovskis, L. J. Ozols, A. Sproģis, V. Zīle un R. Žvaževičs) uzbruka divām Bauskas pagasta lielsaimniecībām – “Reizniekiem” un “Laveniekiem” –, kur konfiscēja naudu. Taču aizbēgt no notikuma vietas neizdevās. Daži iebrucēji tika ievainoti un sagūstīti, pārējos apcietināja vēlāk. Visus sākumā aizveda uz Kaucmindi, vēlāk uz Jelgavu. 1906. gada 29. novembrī Jelgavas Kara tiesā visām apsūdzētām personām piesprieda nāves sodu. To izpildīja 9. decembra rītā.
Līdzīgs mežabrāļu uzbrukums Misas muižai notika 1906. gadā, naktī no 30. uz 31. janvāri. Cita motivācija bija Svitenes puses mežabrāļu uzbrukumam pagasta vecākajam viņa mājās “Grābēnos” 1906. gada martā. Pagasta vecākais 1905. gadā savā namā bija atļāvis rīkot revolucionāru sapulces, taču visus dalībniekus un aktīvākos runātājus pierakstījis, pēc tam sarakstus nodevis soda ekspedīcijas kareivjiem. Šajā uzbrukumā māju īpašnieks sašāva vienu no uzbrucējiem – Kārli Relicu –, kurš pēc uzbrukuma, nespējot atkāpties, izdarīja pašnāvību.
Savukārt Skaistkalnes mežabrāļi 1906. gada februārī, martā un aprīlī slēpās Taurkalnes mežā. Tos ar pārtiku apgādāja kāds saimnieks Vecumnieks, kas bija arī meža tirgotājs un par palīdzēšanu mežabrāļiem bija jāpiedalās meža materiālu sagatavošanā.
Arestējot, šaujot, dedzinot un postot soda ekspedīciju nodaļas Bauskas apriņķa pagastos (Iecavā, Mežotnē, Rundālē, Skaistkalnē, Codē u. c.) darbojās visu 1906. gada pirmo pusi. Tām ļoti aktīvi palīdzēja vietējie atbalstītāji. Šajā laikā soda ekspedīcija sagūstīja arī mežotnieku Vili Roni. Viņu pēra, pēc tam piesprieda nāves sodu, taču ceļā uz soda izpildes vietu viņam izdevās izbēgt un pievienoties mežabrāļu vienībai.
Mācītājs izglābj no soda
Kad pirmie aktīvākie revolucionāri bija nošauti, sākās, kā tolaik rakstīja, nelikumīgo komiteju (rīcības komiteju – R. Ā., A. U.) darbinieku meklēšana un apcietināšana. Rīcības komitejā bija darbojies arī minētā K. Skaldera tēvs. Par šiem notikumiem lasāms viņa atmiņās: “Tēvam negribot, viņu ievēlēja revolūcijas komitejā. Tur viņš nekādu aktivitāti neizrādīja, un tas viņam izglāba dzīvību.”
K. Skalders raksta, ka 1906. gada sākumā apcietināti 12 revolucionāro komiteju (rīcības komiteju) dalībnieki, t. sk. viņa tēvs. Šis tēva arestēšanas brīdis ļoti spilgti tēlots četrgadīga bērna acīm: “Rīta stundā mājās ieradās divi žandarmi. Māte saļima uz krēsla un vaimanāja: “Nošaus! Nošaus!” Mēs, bērni, apķērāmies tēvam ap kaklu un neļāvām viņu aizvest. Visi skaļi raudājām, bet žandarmi mūs rupji atrāva no tēva, kamēr tēvs mierīgā balsī teica: “Tūlīt ejiet pie mātes!” Tad tēvu izgrūda ārā… Pēc dažām dienām arestētos kājām dzina uz Jelgavu, kur viņi stājās kara tribunāla priekšā. Vairākus notiesāja ar katorgas darbiem Sibīrijā, sešus nošāva, bet tēvu un vēl kādu strādnieku atbrīvoja, jo bija iejaucies mācītājs Kristaps Strautmanis.”
K. Skalders min faktu, ka reiz pie mācītājmuižas pret K. Strautmani vērstā mītiņā viņa tēvs, stāvēdams uz mācītājmuižas balkona, mēģinājis aizstāvēt svēto tēvu. Tāpēc K. Strautmanis galvojis un liecinājis par labu K. Skaldera tēvam.
Daudzi nokļūst Jelgavas cietumā
1906. gada pirmajā pusē daudzus mūsu puses revolucionārus pēc nopratināšanas aizveda uz Jelgavas cietumiem. Sākotnēji Jelgavā piespriestos nāves sodus neizpildīja, bet ar nāvi sodāmos sprieduma izpildei nogādāja Liepājā. Kad Jelgavā sāka darboties Kara tiesa, situācija mainījās. Nāves sodus izpildīja arī Jelgavā, cietuma pagalmā.
Par to liecina arī kāds Jelgavas mācītājs, kurš apkalpoja arī Jelgavas cietumus. Viņš raksta, ka šāvēju komandas virsnieki izturējušies oficiāli, it kā lieta grozītos ap kādu šaušanas mēģinājumu. Parasti cietuma lūgšanu telpā notiesātos ieveda bez ķēdēm, tika izsūdzēti grēki. Bieži vien notiesātie savu vainu izdarītajā neatzina un lūdza nodot pēdējos sveicienus piederīgajiem.
Bija arī tādi, kas izdarīto nožēloja un raudāja, bet mācītājam, loģiski, nav bijušas tiesības spriedumu mainīt.
