Kurš gan nepazīst līdakas – vienas no populārākajām Latvijas plēsīgajām zivīm?
Kurš gan nepazīst līdakas – vienas no populārākajām Latvijas plēsīgajām zivīm?
Sagrābj roku
Presē bieži vien lasāmi ticami un arī neticami raksti par to, kā līdakas apēdušas pīļu saimes, peles, citas ūdenī mītošas radības. Lasīju, ka kāds copmanis esot noķēris līdaku, kuras kuņģī atradis vistas kaulu.
Lūk, kāds atgadījums 1971. gada 27. novembrī bija somu makšķerniekam Valto Jāronenu, kad viņš zvejoja Immolas ezerā. Copes vieta bija apmēram 11 metru dziļa. Āliņģis bija diezgan mazs. Viņš izmantoja tievu, jaunu aukliņu un nelielu bļitkiņu. Pēc dažām minūtēm Valto sajuta spēcīgu sitienu. Atbrīvojis pēc iespējas vairāk auklas, viņš zivi kausēja. Zivs sparīgi rāva auklu no vienas puses uz otru, līdz nogura, tad ar gafa palīdzību to varēja izvilkt. Kad makšķernieks gribēja zivij iecirst un ielika roku āliņģī, tā saķēra viņa roku un saspieda žokļus.
Izdzird palīgā saucienus
Vairāk nekā 20 minūtes vīrs tupēja uz ceļiem un sauca palīgā apkārtējos makšķerniekus. Trīs vīri, iedami uz krastu, dzirdēja Valto saucienus. Viņi piesteidzās palīgā, paplašināja āliņģi un izvilka līdaku. Tikai tad, kad zivs nobeidzās, tā atvēra žokļus un atlaida Valto roku. Līdakas radīto brūču ārstēšana prasīja vairākus mēnešus. Zivs bija 10,1 kg smaga un 1,15 m gara, tās krūšu apkārtmērs bija 65 cm. Šis stāsts izklausās pēc pasakas vai makšķernieku stāsta ar laimīgām beigām, bet tā ir patiesība.
Par līdaku rijīgumu rakstīts ļoti daudz. Tās savu izsalkumu spējīgas apmierināt gan ar zivju mazuļiem, gan ar kādu mazliet niecīgāku ciltsbrāli.
Apēd 300 kilogramu
Kāds angļu ihtiologs esot saskaitījis, ka astoņas līdakas astoņu nedēļu laikā ir aprijušas 800 grunduļu. Tās uzšķēržot, ihtiologs bijis pārsteigts, jo zaļsvārču kuņģis bijis pilns ar zivīm. Interesants šķiet fakts, ka vidēja lieluma līdaka savā mūžā spēj aprīt pat 300 kilogramu zivju. Lielākoties tās pārtiek no mazvērtīgām zivīm, tāpēc zaļsvārces uzskata par upju sanitārēm. Ir jāzina līdaku ēdienkarte, tad arī panākumi būs garantēti.
Ja jau līdakas ir tik rijīgas, tad kāpēc katrs izbraukums nav tik veiksmīgs, kā vēlētos? Patiesībā viss nav tik vienkārši. Jāpārzina ne tikai ūdenskrātuve un gultnes reljefs, bet arī dažādi laikapstākļi, zivju ķeršanas laiks. Bieži vien makšķernieki iegādājas dārgus mānekļus, paši gatavo sarežģītus vizuļus, bet panākumu nav. Zaļsvārcēm ir savs barošanās laiks. Tuvojoties rudenim, līdakas piesakās galvenokārt dienas vidū vai gaišā dienas laikā. Tad zivīm nav noteikts barošanās laiks.
Septembrī un oktobrī vislabāk līdakas ķert pusdienlaikā. Rudenī dabiskie barības objekti ir krietni prāvāki nekā vasarā, tāpēc arī makšķerniekam ir jāpadomā par lieliem un īpaši piemērotiem mānekļiem. Pieredzējuši copmaņi stāsta, ka rudenī līdakas ieteicams meklēt bezvēja vietās.
