Mūsdienu vecvecāki mēdz būt pārāk aizņemti vai tālu no jaunās paaudzes, lai ikdienā izbaudītu prieku par mazbērniem, taču retajās tikšanās reizēs piedzīvo ne vienu vien pārsteigumu.
Nolūko mērķi
Iecavas novada Zorģu vecvecmāmiņa sagaidījusi ilgotu brīnumu – mazmazbērnu no mīļotās mazmeitas, kura no netālās Rīgas ciemos atbrauc ik pēc laiciņa. Mazā ir ļoti ņipra, četru mēnešu vecumā bija iemanījusies pārvietoties uz vēderiņa, atmuguriski stumjoties ar rokām.
«Noliku mazmazmeitiņu uz grīdsegas starp mantām drošībā un minūtes piecas pabeidzu nelielu darbiņu virtuvē,» stāsta sirmā kundze, «kad ienācu istabā, neticēju savām acīm – mazā bija pārstūmusies pāri visai istabai un mēģināja iestūķēt mutē plūmes, ko biju sabērusi lēzenā grozā telpas stūrī.»
Pēc tam klusi novērojusi, kā meitēns, atkal nolikts uz mantu segas, ar acīm noskata gardo mērķi – plūmju grozu, aši apgriežas un – žvīks, žvāks – slaidiem stūmieniem pusminūtē ir tam klāt. Atliek vien apgriezties un mieloties ar viegli sasniedzamo gardumu.
«Čau, Rasma!»
Reiz mazmeita ar bērnu paciemojusies devās atceļā, un vecvecmamma pacēla roku latviešu iemīļotajā sveicienā: «Čau, čau!» Desmit mēnešus vecā mazmazmeita ar rociņu pamāja pretī un smaidot teju skaidri atbildēja: «Ķau!»
Meitenītes māte no pārsteiguma iesmējās – tik nepārprotamu sveicienu no mazās dzirdēja pirmo reizi. Pēc tam abas vecākās šķelmīgi saskatījās – nav brīnums, atvase, šķiet, ātri apgūst simboliskus izteicienus, proti, vecvecmāmiņai vārdā ir Rasma…
Kāds Bauskas vectēvs savukārt tika atalgots ar mazdēla pirmo lielo smējienu, kad pats bija izrunājies acīmredzami jocīgā veidā. Mazajam bija pāris mēneši, un vectēvam viņu uzticēja pieskatīt pārdesmit minūtes, kamēr mamma padara steidzamu darbu. Puika sāka činkstēt, un vīrs neko citu neattapa, kā paslēpties aiz avīzes un paglūnēt pār tās malu, sakot: «Ķiķi, piķi, miķi!»
Sakāmais izrādījās tik uzjautrinošs, ka zēns pirmo reizi mūžā sāka smieties no visas sirds, atkārtojot smējienu vairākas reizes pēc tādas pašas vectēva izrādes. Dīvainā fonētiskā kombinācija mazajam vēl vairākus gadus garantēti uzlaboja noskaņojumu.
Pirmie soļi dzimtenē
Annas mazdēls dzīvo ārzemēs, tur arī dzimis, jo meita, vēl 90. gados aizbraukusi pastrādāt gadu par auklīti, tur sastapa otro pusīti – latviešu puisi – un nodibināja ģimeni. Annai netiek ikdienas rūpes par mazbērnu, taču pietiekami daudz prieka un lutināšanas, kad pati ik gadu viesojas pie bērniem vai viņi regulāri ciemojas Latvijā pāris mēnešus vasarā. Tieši šeit pirmajā viesošanās reizē puika paspēra savus pirmos soļus, sajūsminot Annas meitu – lūk, ko nozīmē dzimtās saknes!
Kad puisēns sāka iet bērnudārzā, viņš vecmāmiņai pārliecināti apgalvojis – esmu vācietis! Taču ģimenē runā latviski, zēns prot latviešu dziesmas un dejas, lasa dzimtajā valodā. Anna atzīst, ka sākumā latvietības uzturēšana ārpus dzimtenes mītošajiem jaunajiem nav nākusi viegli, jo tas prasa papildu laiku un enerģiju pie ikdienas rūpēm. Tomēr tagad, kad mazdēls ir piektajā klasē, viņš jau pāris gadus pavisam drošs, ka ir latvietis, gandarīta saka vecmāmiņa, piebilstot – ja vēlēsies atgriezties, tam nebūs ne valodas, ne identitātes šķēršļu.
