Šogad aprit 75 gadi, kopš padomju okupācijas vara 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīja vairākus tūkstošus nevainīgu cilvēku, viņu pulkā arī bērnus. Rundāles novada Bērstelē sestdien, 20. februārī, atcerējās šo baiso laiku.
Viesturu pagasta Bērsteles bibliotēkas vadītāja Anita Šveda «Bauskas Dzīvei» pastāstīja, ka ļoti vēlējusies vietējos ļaudis iepazīstināt ar ceļojošo izstādi «Sibīrijas bērni», tas viņai arī izdevies.
Izstāde – ļoti pieprasīta
Martā un jūnijā ekspozīcija ir ļoti pieprasīta, tādēļ viņa priecājas par iespēju fotostendus izvietot bibliotēkā un Bērsteles kultūras namā šomēnes. Nodibinājuma «Fonds Sibīrijas bērni» veidotā ekspozīcija vēl aplūkojama līdz februāra beigām.
Sarīkojumā «Mirkļi no vēstures» savā dzīvē izciesto vēstīja rīdziniece Hēlija Staņislavska. Viņai bija tikai deviņi gadi, kad kopā ar brāli un māsu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Mokošs bija vairākus mēnešus ilgais brauciens lopu vagonā, svešajā zemē nācās pārciest badu, salu, atdot visus spēkus nežēlīgā darbā. «Toreiz spēku to pārciest deva dzīvotgriba. Stāstot par to citiem, pati brīnos, kā cilvēks varēja izturēt. Tagad dzīvoju un darbojos to savu tuvinieku vietā – tēva, mazā brālīša –, kuri neatgriezās dzimtenē,» H. Staņislavska pastāstīja «Bauskas Dzīvei».
Sanākušos viņa vairākkārt mudināja dzīvot, strādāt un nepamest Latviju. «Ja nepatīk valdība vai vietējā vara, mācieties, ņemiet varu rokās un ieviesiet kārtību! Bet galvenais – nepametiet šo zemi! Mani no tās aizveda ar varu. Tikai tālumā esot, sapratu, ko nozīmē Latvija. Tur es to pa īstam iemīlēju, un šī mīlestība man ir uz mūžu. To novēlu jums visiem,» izskanēja politiski represētās vēlējums.
Bija jācieš klusu
Atmiņu pēcpusdienā Bērsteles kultūras namā bija ieradušies daži politiski represētie vietējie iedzīvotāji. Arvīds Pēkalis dzīvoja Lietuvā, kad 1948. gadā izsūtīja viņa ģimeni. Mājup no Krasnojarskas apgabala viņš atgriezās tikai 1959. gadā, kad apmetās uz dzīvi Lietuvai tuvējā Viesturu pagastā.
«Skatoties šos attēlus, redzu nevis fotografēto, bet atmiņā uzpeld paša piedzīvotais. Tā ir diezgan sāpīga izjūta. Kad 1978. gadā bija iespēja doties ekskursijā uz Sibīriju, Krasnojarskas novadā braucām apmēram desmit kilometrus no tās sādžas, kur bijām dzīvojuši izsūtījumā. Protams, tolaik nevienam neko stāstīt nedrīkstēja. Pat ieminēties nevarēja par vēlmi izmest mazu līkumu. Tā bija ļoti neparasta sajūta,» atceras A. Pēkalis.
Bērni uztver vieglāk
Annu Grebežu no Latvijas uz Tomskas apgabalu kopā ar vecākiem izsūtīja 1949. gadā. Viņa tad mācījās trešajā klasē. «Atceros, bija ļoti mokošs brauciens, arī iedzīvoties svešā zemē nebija viegli. Vecākiem tas noteikti bija īpaši sāpīgi, mēs, bērni, daudz ko uztvērām citādāk. Dažubrīd tas šķita kā interesants piedzīvojums. Kaut gan te redzams, cik daudz briesmu nācies pārciest gan bērniem, gan pieaugušajiem,» apskatot ekspozīciju, stāsta A. Grebeža.
Tajā pašā gadā uz Omskas apgabalu kopā ar vecākiem izsūtīja Ilzi Griķi. Arī viņa «Bauskas Dzīvei» atzina, ka, aplūkojot fotogrāfijas, rodas divējādas izjūtas. Tā ir kā atgriešanās bērnībā. Vienlaikus attēli atmiņā atsauc daudz smagu pārdzīvojumu. «Cilvēks var pierast pie visa. Bērniem tas padevās vieglāk, taču vecākiem tas bija šausmīgs trieciens,» atceras I. Griķe.
Atmiņu pasākumu apmeklēja vietējie iedzīvotāji, viņu vidū bija arī skolēni. Par noskaņu gādāja mūziķis Vladimirs Berezins un dziedātāja Līga Bajāre.
