Viena no šobrīd populārākajām publiskajām diskusijām – par situāciju Latvijas cukura ražošanas nozarē – sāk kļūt traģikomiska.
Viena no šobrīd populārākajām publiskajām diskusijām – par situāciju Latvijas cukura ražošanas nozarē – sāk kļūt traģikomiska. Lēmums par cukurfabriku restrukturizāciju un cukura ražošanas pārtraukšanu tiek komentēts, ņemot vērā tikai emocionālos faktorus, aizmirstot par racionālismu un loģiku. Uzskatu par savu pienākumu personīgi tikties ar lauksaimniekiem, lai klātienē izskaidrotu viņiem Zemkopības ministrijas nostāju un situāciju cukura ražošanas nozarē un uzklausītu viņu pārdomas. Tāpēc šī gada 1. un 2. februārī došos uz Bausku un Liepāju, lai tiktos ar lauksaimniekiem. Uz diskusijām ir aicināts ikviens interesents.
Mums jāsaprot, ka Latvijas cukurfabrikām, pieņemot lēmumu par restrukturizāciju, bija jābalstās uz ekonomiski pamatotiem argumentiem. Valstij jebkādi iejaukties nav tiesību, jo fabrikas ir 100% privātuzņēmumi, nevis valsts īpašums, kā tas bija senajos Ulmaņa laikos, kuri šīs situācijas kontekstā tik bieži tiek pieminēti daudzo demagoģisko komentāru izpušķošanai. Jā, Ulmaņa laiku piesaukšana šobrīd, šķiet, ir modes lieta. Tos, salīdzinot ar šodien notiekošo, sākuši atcerēties daudzi, komentējot ne tikai situāciju Latvijas cukura ražošanā.
Vēlos vēlreiz atgādināt, ka cukurfabrikas saņems gandrīz 50 miljonus eiro kompensāciju, ja tās nolems pilnībā demontēt iekārtas. Ja fabrikas gribēs atteikties no cukura kvotas un daļēji demontēt iekārtas, kompensācija būs ap 36 miljoniem eiro. Savukārt, ja fabrikas restrukturizāciju nolems veikt gadu vēlāk, kompensācija samazināsies: pilnīgas demontāžas gadījumā tā būs 41 miljons eiro, bet vēl pēc gada – 34 miljoni eiro. Turklāt ik gads, ko mūsu cukura ražotāji paliek cukura ražošanas tirgū, palielina kopējo iemaksu ES fondā par 20 miljoniem eiro.
Ieguvumi no cukura ražošanas nozares restrukturizācijas būs lielāki nekā no principiālas turēšanās pie šī “salmiņa”. Ne tikai tāpēc, ka mums ir jāievēro ES noteikumi, jo esam pilnvērtīga tās dalībvalsts. Arī analizējot ārpus ES konteksta, ir skaidrs, ka ilgi situācija, kāda tā bijusi cukura ražošanā Latvijā, nevarētu turpināties. Cukura ražošana mūsu apstākļos ir dārga – bez subsīdijām un valsts finansiāla atbalsta tā nespēj konkurēt ar daudz lētākā cukurniedru cukura ražošanu. Ar ko gan cukura nozare atšķiras no citām, kur valda tie paši tirgus un konkurences nosacījumi, kur ražotājiem tāpat jācīnās par savu vietu un panākumiem un kur ne vienam vien pārstāvim noderētu jebkāds atbalsts? Turklāt visu šo emociju un demagoģijas jezgā esam aizmirsuši, kas ir šīs nepopulārās cukura reformas pamatiemesls – cukura ražošana visā Eiropā jau 40 gadu ir bijusi vissubsidētākā, mākslīgi uzturētā un sargātā nozare. Garantētās iepirkuma cenas, kvotu sistēma un importa ierobežojumi ir nodrošinājuši bezkonkurences apstākļus cukurbiešu audzētājiem un cukurfabrikām. Ikviens, kurš spēj paskatīties uz šo situāciju globāli un racionāli, piekritīs, ka tā tas nevarēja ilgt mūžīgi. Diemžēl. Un Latvija nav un nevar būt izņēmums, tāpat kā cukura ražošanas joma nevar būt izņēmums starp citām Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas reformā iesaistītām jomām.
ES cukura nozares reforma un Eiropas Komisijas piedāvātā cukura reformas pieņemšana ir vienāda visām dalībvalstīm. Cukurs no pašreizējām 25 ES dalībvalstīm netiek ražots vienīgi četrās, tātad šī reforma vienlīdz skar 21 valsti.
