Monogrāfija par gleznotāja Borisa Bērziņa darbiem, pārdomām par dzīvi un laikabiedru attieksmi ir gana saistoša, bet reizēm šķiet, ka ir par daudz fragmentārisma.
Monogrāfija par gleznotāja Borisa Bērziņa darbiem, pārdomām par dzīvi un laikabiedru attieksmi ir gana saistoša, bet reizēm šķiet, ka ir par daudz fragmentārisma. Autore ir tiekusies akadēmisko stāstījuma formu aizvietot ar mākslinieka domu zibšņiem, viņa kolēģu atmiņu ainām.
Boriss Bērziņš bija ārkārtīgi neparasta personība, tādēļ gribētos to ieraudzīt atklātu pilnīgāk. Taču ir ļoti labi, ka autore un mākslinieka laikabiedri vēl ir paguvuši dokumentēt dzīvas sarunas ar meistaru, kas grāmatai piešķir klātbūtnes efektu. Žēl, ka izdevumā tik niecīga vieta ir atvēlēta profesora bijušo studentu atmiņām.
