Decembra pirmā nedēļa pagastu lauksaimniecības organizatoriem un rajona Lauksaimniecības departamenta speciālistiem bija karstākā visā gadā.
Decembra pirmā nedēļa pagastu lauksaimniecības organizatoriem un rajona Lauksaimniecības departamenta speciālistiem bija karstākā visā gadā. Pavisam īsā laikā vajadzēja apkopot ziņas par šajā rudenī apsētajām ziemāju platībām. Bija jāsavāc deklarācijas no zemniekiem, kuri iesējuši kaut vai tikai vienu hektāru ziemāju. Šī akcija notika visā valstī.
Pirmdienas, 7. decembra, pēcpusdienā rajonu lauksaimniecības departamenti datus paziņoja Zemkopības ministrijai. Tā savukārt sasummēs visu kopā un tad kļūs zināms, cik liela būs ārkārtas subsīdija par vienu iesēto ziemāju hektāru.
Apkopotie dati šoreiz, ja vien deklarāciju iesniedzēji nebūs mānījušies, varētu īstenībai visatbilstošāk atklāt apsēto platību. Taču nevar apgalvot, ka it visi visi zemes lietotāji, kuru laukos zem sniega pārziemo rudenī iesētais, ir uzrakstījuši deklarācijas. Vecsaules pagasta lauksaimniecības organizators Viktors Pudāns pirmdienas priekšpusdienā sacīja, ka jau ceturto reizi labojot kopsavilkumu, jo arī sestdienā un svētdienā pie viņa ieradušies zemnieki ar deklarācijām. Tiem, kuri nosebojušies, jāvaino vien pašiem sevi, jo informācijas par deklarāciju noformēšanu bija pietiekami. Graudaudzētājiem gan vajadzēja atvērt kādā bankā kontu, jo subsīdiju, lai cik tā maza, varēs saņemt tikai ar pārskaitījumu.
Lauksaimniecības organizatoriem uzdots katrā pašvaldībā redzamā vietā izlikt sarakstu, kurā lasāms, cik zemnieku un cik lielas platības viņi apsējuši ar ziemājiem. Savukārt departamenta speciālistiem norādīts, ka 10 procentu apjomā būs jāveic pārbaude. Pašlaik nav skaidrs, kad un kā tas būs jādara. Taču, ja atklās, ka deklarants iesniedzis nepareizas ziņas, no viņa prasīs trīs mēnešu laikā atmaksāt ārkārtas subsīdiju un trīs gadus viņš nesaņems nekādu valsts palīdzību.
Varētu jau priecāties, ka zemkopjiem parādīta pretimnākšana un viņi, lielu vai mazu, bet kompensāciju tomēr saņems. Taču jāšaubās, vai tā spēj radīt ticību. Valdība zemkopībai pamet ko līdzīgu kā slīcējam salmiņu. Arī pieci santīmi lielā (mazā!?) subsīdija par decembrī gaļas pārstrādes uzņēmumiem nodotās cūkgaļas kilogramu (dzīvsvarā) ir tikai smiekla nauda. Bet pārdabīgi pacietīgais Latvijas lauku saimnieks ir spiests pieņemt katru mazumiņu. Viņš dziļi sevī paturēs to pazemojuma izjūtu, ka nopelnītais ar gaidīšanu jāsagaida. Ar katru gadu peļņas kļūst mazāk un to pašu grūtāk iegūt.
