Tumšajos ziemas vakaros gribētos sastapt tikai gaišas domas. Diemžēl tas neizdodas. Jāpiekrīt, ka pensijas vecums ir atkal jauns dzīves posms, laiks, kad cilvēks varētu dzīvot tikai sev.
Tumšajos ziemas vakaros gribētos sastapt tikai gaišas domas. Diemžēl tas neizdodas.
Jāpiekrīt, ka pensijas vecums ir atkal jauns dzīves posms, laiks, kad cilvēks varētu dzīvot tikai sev. Taču nereti dažam pensionāram nepieciešama pat psihologa palīdzība, tāpat kā lielākajai mūsu sabiedrības daļai. Cilvēki ar vāju nervu sistēmu bieži vien baidās no savām emocijām, baidās arī no priekšniekiem, kuri var cilvēku pazemot, pašiem to it kā nemanot.
Tiklīdz esi aizvēris aiz sevis darbavietas durvis, aizejot pensijā, tās nereti aizkrīt uz visiem laikiem. Iespējams, ka tā nenotiek visās darbavietās, bet pilsētas Mūzikas skolā gan ar mani tā ir noticis.
Esmu nostrādājusi par mūzikas skolotāju gandrīz 40 gadu, no tiem 30 – Bauskā. Šajā mācību gadā aizgāju pelnītā atpūtā.
Ticiet vai ne, bet reizēm izjūtu tādu kā tukšumu, un tad vēlos aiziet uz savu bijušo darbavietu, satikt kolēģus, kā arī ieiet savā klasē, kur pavadīti neskaitāmi gadi. Tā vien gribas – paņemt mazo nākamo mūziķi aiz rokas un sniegt kādu padomu.
Trīs mēnešus reizi nedēļā konsultēju kādu sešus gadus vecu bērniņu klavierspēlē. Par to biju informējusi skolas mācību pārzini. Kolēģiem mans skolas apmeklējums reizi nedēļā bija pati par sevi saprotama lieta. Tikai direktoru (ar viņu 15 gadu bijām kolēģi) bija pārsteigusi mana parādīšanās skolā pensionāres statusā. Dežurantei tika pavēlēts man klases atslēgas neizsniegt. Nekas cits neatlika, kā pagriezties un aiziet, jo direktora todien skolā nebija. Skolas durvis aiz manis aizvērās…
Biju neizpratnē, izjutu pat vainas apziņu: kas noticis, ko esmu noziegusies? Visu pārdomājusi, aizgāju pie direktora, lai noskaidrotu radušos situāciju. Viņa atbilde bija īsa: «Elementāri, tev vajadzēja man uzrakstīt iesniegumu!»
Rodas vienīgi pārdomu pilns jautājums: vai to direktors cilvēcīgā sarunā nevarēja paskaidrot jau mācību gada sākumā? Kur paliek saskarsmes kultūra, morāle?
Šajā Adventes laikā novēlu visiem, kuri runā, pirms domā, izsvērt savu rīcību pret tiem cilvēkiem, ar kuriem diendienā kopā būts un ar kuriem jāsatiekas, arī viņiem pensijā aizejot. Dzīvojam taču ne tikai dzīvošanas pēc, bet lai cits citam palīdzētu un neradītu nevajadzīgas stresa situācijas.
Dzīve nav sapnis. Tā jāpieņem tāda, kāda ir, jāmīl un jāpiedalās spēlēs, ko tā piedāvā. Mierinu sevi ar domu: arī vecumdienās jāpriecājas par to, kas ir, nevis jāraud par to, kā nav.
Pensionēta mūzikas skolotāja
