Saņēmu ziņu par traģēdiju Bauskā un esmu satriekta par Ingrīdas Dubovskas pēkšņo aiziešanu mūžībā.
Saņēmu ziņu par traģēdiju Bauskā un esmu satriekta par Ingrīdas Dubovskas pēkšņo aiziešanu mūžībā. Jūtu līdzi Ingrīdas vecākiem, meitu zaudējot.
Sāp sirds, jo atmiņās par Bausku, kur dzīvoju divus gadus, vienmēr ir Ingrīda. Mēs dzīvojām kopā, īrējot vienu dzīvokli. Ir briesmīgi likt prātam pieņemt, ka traģiski aprāvusies jaunas, aktīvas, gudras sievietes dzīve. Tā ir traģēdija vecākiem, zaudējot bērnu, draugiem, atvadoties no tuva cilvēka.
Man Ingrīda paliks atmiņā dzīvības un enerģijas pilna, aktīva, vienmēr gatava meklēt labāko izeju no vissarežģītākās situācijas. Būdama mana dzīvokļa biedre, Ingrīda bija viena no pirmajām, kas man, Amerikas meitenei, palīdzēja iepazīt reālo dzīvi Latvijā 90. gadu vidū, ar viņas starpniecību ieguvu draugus Bauskā. No Ingrīdas esmu ļoti daudz mācījusies un nekad to neaizmirsīšu. Manās atmiņās viņa nekad nenovecos. izrādās, tā ir noticis arī dzīvē.
Šovakar iedegšu sveci Ingrīdas Dubovskas un divu kopā ar viņu bojā gājušo baušķenieču piemiņai.
Tikai pieveriet acis un jūs mani atkal redzēsit – savās atmiņās.
Tikai pieklusiniet vārdus, un šķitīs, ka es esmu starp jums.
Neraudiet, ka manis vairs nav,
Esmu citā un labākā pasaulē,
Nav sāpju un ciešanu, tikai bezgalīga mīlestība,
Tāpēc notrauciet kluso asaru no vaiga.
(G. Lievelends, 1994)
A. VINDJU, Amerikas Miera korpusa brīvprātīgā Čikāgā
