Divas nedēļas sirmā kundze blakusdzīvoklī mocījās sāpēs, ar viņu vairs nevarēja sarunāties. Kad beidzot pierunājām tuvākos radiniekus ļaut aizvest viņu uz aprūpes nodaļu, saņēmusi zāles un pienācīgu apkopšanu izgulējumiem, viņa spēja pateikt atvadu vārdus un aizgāja mierā, bez mokām.
Sirdi plosošais stāsts ir garāks un diemžēl nav retums, jo daudzi nezina, ka valsts apmaksā nedziedināmi slimo pacientu aprūpi un atsāpināšanas medikamentus, vien vajadzīgs ģimenes ārsta nosūtījums.
Arvien vairāk
Latvijā ir vairākas paliatīvās aprūpes nodaļas, kuru galvenais mērķis ir novērst nedziedināmās slimības mokošākos simptomus, ļaut aizgājējam sakārtot garīgo pusi un cilvēciski atvadīties no tuviniekiem. Šādu aprūpi var saņemt arī Iecavas veselības centra (IVC) stacionārā. Vajadzība pēc atbalsta nedziedināmi slimajiem cilvēkiem nākotnē tikai augs, secina mediķi un sociālie darbinieki. Aprūpējamie visbiežāk ir onkoloģisko slimību pacienti, un statistika rāda, ka ļaundabīgie audzēji Latvijā ir otrais biežākais nāves cēlonis pēc sirds un asinsvadu kaitēm. Turklāt mūsu sabiedrība noveco, sociālā atbalsta sistēmai liekot rūpēties par arvien lielāku skaitu senioru, kas palikuši bez tuviniekiem.
IVC direktore Mirdza Brazovska ar domubiedriem valsts mērogā iecerējusi attīstīt nedziedināmo pacientu aprūpi, veidojot Amerikā un Rietumeiropā pazīstamo hospisa aprūpes sistēmu. «Tas ir mans sapnis,» sarunā ar «Bauskas Dzīvi» saka M. Brazovska, skaidrojot, ka hospisa pamatā ir valsts, pašvaldības, nevalstisko organizāciju un ziedotāju finansējums, sniedzot slimniekiem ne tikai medicīnisku simptomu atvieglojumu, bet arī palīdzot sakārtot attiecības ar iestādēm, tuviniekiem, draugiem, piedāvājot juridisko un sociālo palīdzību mantojuma jautājumos. Būtiska loma būtu jau tagad paliatīvajās nodaļās strādājošajiem garīdzniekiem un psihologiem, ļaujot cilvēkam aiziet mierā ar sevi un pasauli.
Sāpēt nedrīkst
Pirmie asni šai metodei Latvijā parādījās 2004. gadā, kad Rīgas slimnīcā «Bikur Holim» ar valsts atbalstu īstenoja īpašu hospisa projektu, taču plaši iecere nav īstenojusies.
M. Brazovska zināmā sabiedrības daļā valdošo greizo pārliecību, ka slimajam sāpes ir parasta lieta, dēvē par ļoti novecojušu. Viņa min citās Eiropas valstīs jau vairākus gadus valdošo nostāju, ka sāpes pacients nedrīkst ciest, tās ārstēšanas un aprūpes procesā novēršamas pirmām kārtām. To apstiprina no Latvijas uz Vāciju un Angliju strādāt aizbraukušie mediķi – klīnikās nereti izvietoti pat plakāti ar saukļiem, kas aicina nepieļaut un novērst sāpes.
«Hospisa aprūpes uzdevums ir ļaut cilvēkam justies labi, atgūt pārliecību par sevi, jo slimība, sevišķi ilgstoša, to atņem,» skaidro mediķe, «nedziedināmo aprūpē mēs nevaram pievienot cilvēka mūžam gadus, bet varam ļaut viņam dzīvot mierīgi, ērti, kvalitatīvi.» M. Brazovska domā, ka valsts un neval-stiskajā sektorā ideja tiktu atbalstīta, vien būtu jāpanāk lielāka izpratne sabiedrībā kopumā.
Galvenais balsts
Ļoti būtiska loma hospisa aprūpē ir medicīnas māsai, kura ikdienā ir kopā ar hospisa mītnē esošajiem cilvēkiem, izpildot medicīniskās manipulācijas un pieaicinot citus atbalsta personāla pārstāvjus – sociālo darbinieku, psihologu, juristu, garīdznieku. Raksturojot šim uzdevumam atbilstīgu profesionāli, M. Brazovska kā piemēru min IVC stacionāra nodaļās un Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas plaušu klīnikā strādājošo Dinu Berķi – viņai ir augstākā medicīnas māsas izglītība un ļoti spēcīga mediķa misijas apziņa.
«Hospisa nodaļā jāstrādā medicīnas māsām, kas ir pilnīgi uzticamas ārsta norādījumu izpildē, turklāt spēj sniegt pacientiem cilvēcisku atbalstu un komfortu,» uzsver IVC direktore.
Pati D. Berķe sarunā ar «Bauskas Dzīvi» atzīst – abās darbavietās viņai nākas palīdzēt smagiem, gados veciem slimniekiem, un bieži māsiņa aprūpējamajam kļūst tuvāka nekā radinieki: «Nereti esam kā sociāla iestāde, jo piederīgie veco, slimo cilvēku nevar paņemt uz mājām. Mums bieži šie ļaudis ir tuvāki nekā radiem, daudzi jāuzklausa, jāparunājas, un cilvēks jau jūtas labāk.»
D. Berķe teic – ne vienmēr aizejošo pacientu aprūpē viss ir skaisti, taču viņai gandarījumu rada iespēja atvieglot cilvēkam ciešanas, atjaunot dzīves izjūtu. Viņa pabeigusi psiholoģijas un saskar-smes kursus, lai mācētu kontaktēties ar pacientiem Iecavas nodaļā, kur daudzi ir nedziedināmi. «Jārunā ar piederīgajiem, jāatbild uz jautājumiem. Mūsu uzdevums ir sniegt mierinājumu, atbrīvot no sāpēm ar medikamentiem, psiholoģiski palīdzēt cilvēkam pieņemt situāciju,» grūto uzdevumu raksturo medmāsa, «nereti cilvēki, nonākot mūsu nodaļā, domā, ka te notiks brīnums. Taču diemžēl tas nav mūsu spēkos, bet varam palīdzēt nemocīties un aiziet cilvēcīgi.»
Labvēlīga vide
Iecavas sociālā dienesta vadītāja Sigma Strautmale uzsver, ka hospisa aprūpē svarīgi būs sniegt pacientiem labvēlīgu vidi. Sociālie darbinieki tagad nereti jau pilda uzdevumus, kas saistīti ar dažādu dokumentu noformēšanu aprūpējamajiem, meklē tuviniekus kādam vientuļam vecītim, palīdz noformēt aprūpes līgumus, pat skaidro un kārto mantojuma jautājumus.
Viņa atzīst, ka šajā jomā speciālistiem jābūt īpaši sagatavotiem, jo nereti rodas gan psiholoģiski, gan sociāli sarežģītas situācijas. «Vecākiem cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka viņi paši vairs netiek galā. Izraujot no ierastās vides, jāprot gan cilvēku pierunāt, gan izskaidrot labāko risinājumu,» saka S. Strautmale, piebilstot – ir bijuši klienti, kas sākumā sociālās darbinieces par mēģinājumu palīdzēt pat nolādējuši, bet pēc tam pateikušies par ievietošanu aprūpes iestādē labos apstākļos.
Tomēr var rasties problēmas ar cilvēktiesību ievērošanu, tāpēc visam jābūt stingri pamatotam juridiski. Tuvinieki nelaimē nonākušajiem esot dažādi – ne visi spēj pieņemt bezizejas situāciju un pragmatiski to risināt, nākas saskarties gan ar noliegumu, gan ignoranci, gan neinformētību. Hospisa sistēmā šos jautājumus varētu apkopot, izveidojot noteiktas rīcības shēmas, kas atvieglotu aprūpes darbinieku ikdienu, uzskata S. Strautmale.
Svarīga ir sociālo darbinieku psiholoģiskā spēja emocionāli tikt galā ar darba iespaidu, jo citu problēmās un sāpēs nākas iedziļināties, un tās nereti skar dziļāk, atzīst speciāliste. Patlaban palīdzot ciešā sadarbība ar IVC ikdienā – abas iestādes atrodas vienā ēkā. Šāda sistēma būtu vajadzīga arī hospisa dienestā – lai roku rokā strādātu visi iesaistītie speciālisti.
Nav divu vienādu
Veidotāji teic – hospisa aprūpē varētu izmantot arī brīvprātīgo palīdzību, līdzīgi kā tas patlaban ir bērnu paliatīvajā aprūpē, taču ne katrs vesels cilvēks spēj pieņemt kā sev līdzīgu citu ar nedziedināmības zīmogu.
Iecavas luterāņu draudzes mācītājs Rolands Radziņš, kam pietiekami bieži nākas tikties ar mūžībā aizejošajiem, atzīst, ka ikdienas saskarsme ar paliatīvās vai hospisa aprūpes pacientiem prasa nopietnu sagatavotību. «Teorētiskās zināšanas ir viens, bet tad, kad esi pie aizejoša cilvēka, turklāt pazīstama, katra situācija ir ļoti individuāla. Nav divu vienādu gadījumu. Īpaši grūti, ja cilvēks pats aiziešanu neapzinās vai nepieņem. Cits ir noguris un gaida atbrīvošanu. Neārstējami slimi mūsu laikos ir ne tikai gados veci cilvēki, bet arī daudzi jaunākās paaudzēs, un tas ir sevišķi grūti tuviniekiem,» skaidro garīdznieks.
Viņš kā mācītājs būtu gatavs šādam darbam, pievienojot pieredzei un cilvēkmīlestībai papildu profesionālo sagatavotību. «Svarīgi, lai arī mediķis aprūpētājs profesionāli ir zinošs. Ir labi, ja aizgājējam izdodas laikus sagatavoties, sakārtot gan laicīgās, gan garīgās lietas. Ļoti liela loma te ir attiecībām ģimenē – cik cilvēki cits citam ir tuvi. Pēc pirmās reakcijas – nolieguma – parādās attiecību būtība, tad var redzēt, cik dziļa uzticība valda ģimenē. Pa vidu vēl ienāk mūsu nesakārtotā sadzīve, mantas dalīšana,» teic R. Radziņš.
Stiprinājums, ko sniedz garīdznieks vai tuvs ticīgs cilvēks, var dot aizgājējam drošības izjūtu, ka viss, kam viņš ticējis un kas viņam bijis dārgs, paliek bērniem un mazbērniem, skaidro mācītājs: «Ir tādi, kas aicina mācītāju pēdējā brīdī, bet svarīgi laikus sakārtot attiecības, saimniecisko pusi, emocionāli sagatavoties, atvadīties. Ja attiecības bijušas smagākas, tā var atrisināt samezglojumus un aiziet mierā.»
UZZIŅAI
Valsts apmaksātie pakalpojumi aprūpējamiem pacientiem:
aprūpe mājās ar ģimenes ārsta nosūtījumu;
medikamentu kompensācija 50 – 100% atkarībā no diagnozes;
noteikts daudzums autiņbiksīšu mēnesī ar 50% kompensāciju;
rehabilitācija mājās ar rehabilitācijas ārsta vai ģimenes ārsta nosūtījumu.
Valsts tēriņi pacientu aprūpei mājās:
2010. gadā – 786 tūkstoši latu,
2011. gadā – 2,5 miljoni latu,
2012. un 2013. gadā – katru gadu ap 3,3 miljoniem latu.
Hospisa aprūpes modelis:
nedziedināmo pacientu medicīniskā aprūpe – atsāpināšana, slimības simptomu un seku atvieglošana un novēršana;
sociālo jautājumu sakārtošana – tuvinieku atrašana, dokumentu sakārtošana valsts atbalsta saņemšanai;
juridiskā palīdzība – mantisko jautājumu sakārtošana, mantošanas tiesību noskaidrošana un noformēšana;
psiholoģiskais un garīgais atbalsts pacientam un tuviniekiem – piedalās psihologs, psihoterapeits, garīdznieks.
Avoti: medicine.lv, M. Brazovska, avoti internetā.
