Visu svēto dienai, ko katoļi katru gadu svin 1. novembrī, ir sena vēsture. Šī diena iezīmē arī baznīcas liturģiskā gada noslēgumu.
Visu svēto dienai, ko katoļi katru gadu svin 1. novembrī, ir sena vēsture. Šī diena iezīmē arī baznīcas liturģiskā gada noslēgumu. Kad pāvests Bonifācijs IV Romā 610. gada maijā iesvētīja Panteonu, veltot to Dievmātes un visu svēto godam, oficiāli šis notikums tika fiksēts baznīcas hronikās. Imperatora Augusta laikā celtais Panteons sākotnēji bija uzbūvēts par godu romiešu dieviem.
Baznīca uzskata, ka Visu svēto diena ir arī kristīgās ģimenes svētki, jo tad cilvēki izjūt dziļu vienotību ar dvēselēm, kas atrodas mūžībā. Tā esejā “Svēto dzīves apraksti” norāda priesteris J. Broks.
Katoļu baznīcās 1. novembrī pēc dievkalpojuma notiek sēru vesperes un procesija par mirušajiem. Tās priekšgalā tiek nests krusts un sēru karogi. Gājienam ir četras apstāšanās vietas baznīcas stūros, bet piektā – ēkas vidusjomā. Procesijas laikā tiek dziedāta viduslaikos sacerēta sekvence ar pastarās tiesas attēlojumu, grēku nožēlošanas un piedošanas lūgšanām. Katrā vietā, kur gājiens apstājas, tiek noturēti īsi aizlūgumi par mūžībā aizgājušo garīdznieku, vecāku, pārējo tuvinieku, draugu dvēselēm. Savukārt pēdējā pieturvietā procesijas dalībnieki lūdz par visiem mirušajiem.
Nākamajā dienā – 2. novembrī – tiek svinēta mirušo piemiņas jeb Dvēseļu diena. Kapos tiek aizdegtas sveces, bet dievnamos ticīgie pulcējas uz Svēto Misi un procesiju, lai atkal lūgtu par aizgājēju dvēselēm.
Mirušo piemiņas dienas pirmsākumi ir saistīti ar Klinī abatiju Francijā, kad klostera abats Odillo 998. gadā pirmo reizi noturēja aizlūgumu par sava mirušā priekšteča dvēseles mieru.
