Cīrulim svinēja kāzas, un… pūcīte atnāca neaicināta. Viņa ne tikai uzlūdza cīruli dancot, bet arī nomina viņam kāju, un kāzu prieks bija pagalam.
Cīrulim svinēja kāzas, un… pūcīte atnāca neaicināta. Viņa ne tikai uzlūdza cīruli dancot, bet arī nomina viņam kāju, un kāzu prieks bija pagalam.
Līdzīgi kā nevēlamā tautasdziesmas pūcīte esmu jutusies pašvaldību sanāksmēs, kurās pat netiek apspriestas stratēģiski slepenas lietas. Bauskas Domē janvārī notika Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumu apakškomitejas sēde. “Bauskas Dzīvi” par to informēja LPS padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Dace Zvirbule.
Ieinteresēja iespēja tikties ar nesen izveidotās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītājas pienākumu izpildītāju Lailu Riekstu-Riekstiņu. Viņas stāstījuma laikā uzdevu vienu jautājumu un papildus lūdzu ar piemēru konkretizēt izteikto apgalvojumu. Lai varētu netraucēti fiksēt sacīto, biju apsēdusies krēslu pirmajā rindā. Neviļus iznāca tā, ka, uzmanīgi sekojot Lailas Riekstas-Riekstiņas stāstījumam, mums izveidojās acu kontakts.
Sanāksmes gaitā saņēmu zīmīti ar pilsētas pašvaldības amatpersonas norādījumu, ka šeit nav preses konference. Pēc tam no Bauskas domnieces dzirdēju atskaņas, ka neesmu pratusi uzvesties, jo mani jautājumi esot traucējuši cienījamai referentei un sēdes dalībniekiem.
Nolēmu, ka šāds pārpratums ir jālabo. Tāpēc, neviena nepiespiesta, no labas gribas jau nākamajā dienā zvanīju Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītājas pienākumu izpildītājai Lailai Riekstai-Riekstiņai. “Gribu jums atvainoties par vakardienu,” sacīju amatpersonai, atgādinot tikšanos Bauskā. Cienījamā speciāliste sāka smieties un atbildēja, ka nav jutusies traucēta un nekad neapvainojas par jautājumiem. “Tāpēc jau es braucu, lai cilvēki var vaicāt un patiesībā biju gaidījusi no klātesošajiem vairāk jautājumu,” atzina Laila Rieksta-Riekstiņa.
Atzīšos, lai justos pilnīgi droša, mūsu telefona sarunu ierakstīju diktofonā. To atkārtoti noklausoties, sāku domāt – kurš te gan īstenībā inspirē neesošu konfliktu? Kam traucē iedziļināšanās procesu būtībā?
Bijusi izdevība uzdot jautājumus gan mūsu Valsts prezidentei, gan vairākiem premjeriem, ministriem un arī Briseles ierēdņiem. To nesaku, lai lepotos, jo man tur nav nekādu nopelnu, tas gluži vienkārši ir darbs. Žurnālists uz šādām sanāksmēm ierodas nevis dzert kafiju, ēst pīrādziņus un atsēdēt laiku, bet ar nolūku uzzināt un arī uzdot jautājumus. Mēdz sacīt – nav kauns nezināt, kauns ir izlikties, ka zini.
Februāra sākumā Norvēģijas Bērnu tiesību aizsardzības uzraudzības biroja darbinieki apmeklēja Bauskas ģimenes un sociālā atbalsta centru “Ābele”. Valsts cilvēktiesību biroja darbinieces, kas pavadīja ciemiņus, piedāvāja aprunāties ar ombudu Reidaru Hjelmanu. Tulku mums nevajadzēja, un krietnu brīdi tērzēju ar cilvēku, kuru amatā ieceļ Norvēģijas karalis. Reidars Hjelmans neslēpa, ka ir pagodināts par vietējā laikraksta interesi, un ieteica: “Vaicājiet visu, kas interesē, plašsaziņas līdzekļi taču ir mūsu palīgs un atbalsts.”
Kad šo vienkāršo patiesību sapratīs pašvaldībās?
