Skatuves kultūra man kā tautas deju ansambļa «Jandāls» dalībniecei ir ļoti svarīga. Mūsu vadītājas mēģinājumos, pirms tautastērpu izsniegšanas un koncertu dienās atgādina kā aizmāršīgajiem, tā apzinīgajiem, cik svarīgi ir izskatīties atbilstīgi standartam.
Vilki līdzi neskrien
Pērn, lai agrā pavasarī deju skatē paspīdētu augsti godātās žūrijas priekšā, devāmies uz mežu lasīt mētras, kas bija paslēpušās zem biezām kupenām. Spītējot salam, zilām rokām un kājām savācām mētras, kam vainagos pa starpai likām sarkanus rožu un neļķu ziedus.
Vasarās, kad pļavās ir atrodamas jāņuzāles dažnedažādās krāsās, mežu aizstājam ar upes krasta biezokņiem. Pilsētniecēm mājās sanestie ziedu klēpji rada satraukumu, jo no virtuves uz istabu stūriem sāk ložņāt līdzi atnestie gliemeži un zirnekļi. Ziemā vajadzēja uztraukties tikai par to, lai neuzkāptu zaķu atstātajām spiriņām, mūsu pusē vilki līdzi uz māju neskrien. Tieši tik svarīgi tautumeitām ir likt galvā īstu ziedu vainagu.
Metāls bikšupriekšā
Tomēr rūpes par tautastērpiem prasa visvairāk laika. Pirms koncertiem izgludināt, atšūt piedurknes, pāršūt pogas tiktāl, ka aiz svārkiem teju nevar aizstūķēt blūzes malu. Par bulciņu, ko iemest vēderā pirms kāpšanas uz skatuves, var tikai sapņot.
Lielākās pūles tautastērpu kopšanā ir jāpieliek staltajiem tautu dēliem. Deju svētkos piedalījāmies piecos koncertos, un viena laikā diviem dejotājiem saplīsa bikses – starp abām starām pie bikšu priekšas. Nebija tik daudz laika, lai apģērbu salabotu, turklāt stadiona «Daugava» aizkulisēs diegs un adata nebija starp līdzpaņemtajiem priekšmetiem. Kopīgiem spēkiem lietā tika liktas saspraužamās adatas, caurumiem priekšā aizvelkot metāliskas restes.
Kopš vasaras pagājis krietns laiks un bikses salabotas. Pirms divām nedēļām uzstājāmies Bauskas novada domes rīkotajā Jaunā gada pasākumā. Pirms iešanas uz skatuves divi dejotāji bija bažīgi par bikšu izturību, taču viņu lāpītie tērpi izturēja godam.
Tērps uz pusēm
Taču liga gadījās citam. Pēdējo izpildījām dzīvespriecīgo līdzi lecamo danci «Apkal manu kumeliņu». Deju atklāj trīs puiši, kuri stalti kā kumeļi izlec no aizkulisēm, kājas celdami teju līdz ausīm. Dejas pirmajos mirkļos vienam no solistiem acis ieplešas, jo viņš saprot, ka tikko ir dzirdējis skaņu, kas ierasti skan, audumam irstot. Nodomājis, ka ieplīsusi bikšu aizmugure, bet labot neko nevar, puisis nolemj smaidīt plašāk, stāvēt staltāk un skatītājiem pēc iespējas mazāk griezt muguru.
Tomēr pārējiem dejotājiem no aizkulisēm un skatītājiem – pašvaldības pārstāvjiem – paveras ļoti mulsinošs skats. Bikses nav plīsušas tikai aizmugurē, bet arī priekšpusē – augšdaļā tās kopā satur jostas vieta, kamēr bikšu staras apvijušās ap kājām. Starp tumši pelēkajiem auduma gabaliem 20 centimetru platumā rēgojas spoži balta tautisko deju apakšveļa. Un visai «tortei» kā ķirsis pa virsu – puiša starojošā sejas izteiksme: «Jā, tas esmu es, un es lepojos ar sevi!»
Priekšnesumu dejotāji aizvadīja ar patiesi līksmu smaidu. Aizkulisēs jokojām, ka tas tā bija plānots, lai domes deputāti redz, kāda kvalitāte ir mūsu kultūrvēsturiskajam mantojumam – latviešu tautastērpiem. Varbūt pēc šī priekšnesuma pašvaldības pārstāvji vēlēsies vairāk atbalstīt dejotājus? Ar šādiem tērpiem mēs braucam uz citām Latvijas pilsētām un reprezentējam savas mājas – Bausku.
