Latvijas televīzija 27. aprīlī pārraidīja Latvijas žurnālistes Natālijas Ābolas un Krievijas tālrādes programmu vadītāja Vladimira Poznera kopdarbu – televīzijas tiltu «Latvija – Krievija».
Latvijas televīzija 27. aprīlī pārraidīja Latvijas žurnālistes Natālijas Ābolas un Krievijas tālrādes programmu vadītāja Vladimira Poznera kopdarbu – televīzijas tiltu «Latvija – Krievija».
Tika sacīts, ka tikšanās mērķis ir diskusija par starpvalstu attiecību vērtējumu iedzīvotāju acīs, skarot pilsonības iegūšanu, cilvēktiesības un sociāli ekonomiskos jautājumus.
Saskaņā ar dzimtas koka zarojumu esmu Latvijas pilsone, bet tā nav mana vaina, ne arī mans sasniegums. Tomēr siltajā aprīļa novakarē Bauskā, vērojot šo pārraidi, nācās nodrebināties. Krievijas TV studijā saaicināto cilvēku nostāja bija klaji naidīga, tendenciozi pasniegti Rīgā filmētie kadri par dažiem pēdējā laika notikumiem. Ielu intervijās maskaviešiem jautāja, kas, viņuprāt, ir latvieši. Atbildes lielākoties pauda, ka latvieši ir fašisti, slikti cilvēki, nejūtīgi, auksti ļautiņi, kuri vienmēr slikti izturējušies pret krieviem. Kāda tantīte pat apgalvoja, ka latvieši visdrīzāk esot vācieši…
Rīgā iztaujāto latviešu, starp citu, krieviski (kāpēc???) sniegtās atbildes uz jautājumu, kas ir krievi, lielākoties bija laipojošas, diplomātiski atturīgas. Nāca prātā multfilma, kuras varonis aicināja «Rebjata, davaiķe žiķ družno!».
Klausoties šo pārraidi, sevī cīnījos ar apjautu, ka arī pēc septiņiem neatkarības gadiem bailes no «lielās un neuzvaramās» Krievijas ir dzīvākas par aprīļa zaļumu laukā. Vai vispār esam brīvvalsts pilsoņi, ja atļaujam, lai kaimiņu valsts politiķi un nu jau arī iedzīvotāji sāk pamācīt, kā mums dzīvot, kam piešķirt pilsonību un vīzu?
Uzklausot pārmetumus par latviešu valodas uzspiešanu(!) krievvalodīgajiem Latvijā, gribējās jautāt, vai, Vācijā, Zviedrijā, Francijā dzīvojot, viņi arī varētu cerēt, nemācoties tās zemes valodu, iegūt pilsonību? Satraukums par to, ka Krievijā dzīvojošajiem tagad iebraukšanai Latvijā (gluži tāpat kā dodoties uz citām pasaules valstīm) nepieciešama vīza. Bet pavisam normāli viņiem šķiet, ka Baltkrievijā iebraukt Latvijas pilsoņi var tikai ar vīzu. Pases, ko nepilsoņiem Latvijā izsniedz jau gadu, Krievijā nievājoši dēvē par nēģeru pasēm. Daudz mīļākas laikam šķiet vecās, sarkanās (CCCP), kā īpašas ideoloģijas un varas simbols.
Vairāki Maskavā un Rīgā aptaujātie uzsvēra, ka ne tikai vēlamas, bet pat nepieciešamas ir Krievijas ekonomiskās sankcijas pret Latviju. Neapzinoties, ka tādā gadījumā cietēji būs ne tikai latvieši, bet arī mūsu valstī dzīvojošie krievi, kuri pašlaik atsakās saprast, ka šis zobens ir abpusgriezīgs. Bet, ja atcerēsimies, ka Čečenijas galvaspilsētā Groznijā, kura tagad sagrauta drupās, arī lielākā daļa iedzīvotāju bija krievi, šķiet, viss ir iespējams.
Vai nav tā, ka Latvijas valdība ir liela parādniece to cilvēku priekšā, kuri līdz 1940. gadam bija brīvvalsts pilsoņi, pēc tam ar varu tika «pārvietoti» uz Sibīriju un joprojām dzīvo tur. Viņi zaudēja mājas, zemi un īpašumus, iedzīvi, radus, tika izputinātas dzimtas. Tālajā, skarbajā pusē izdzīvojuši, nodibinājuši ģimenes, uzaudzinājuši bērnus, viņi nereti baidās atklāt un cenšas aizmirst, kā tur nokļuvuši, lai neradītu sev sarežģījumus ikdienas dzīvē. Vai kaut reizi pašreizējā Latvijas valsts valstiskā līmenī ir centusies aizsargāt Krievijā dzīvojošo latviešu tiesības? Turklāt nu jau sāk skanēt padomi, ka baigo gadu un izsūtīšanu būtu laiks piemirst, lai nesarežģītu attiecības ar Eiropas Savienību. Piedāvā aizmirst tēvu, māti, vecvecākus, dzimtās mājas un laukus…
Māksliniece Džemma Skulme nesen televīzijas intervijā secināja, ka interesantā kārtā par nekārtībām un apspiestību negaužas jaunie un turīgie krievi, kuri brauc visdārgākajos limuzīnos, uztur sevi labākajos Rīgas restorānos un nedēļas nogalēs izbrauc uz Krētas salu. Pērkams ir viss, tāpēc viņu prātus nenodarbina cilvēktiesību, pilsonības jautājumi un nepavisam negribas atpakaļ uz lielo māti dzimteni…
