Pirms 70 gadiem Latvijā tika likvidēta demokrātiskā iekārta un varu pārņēma toreizējais ministru prezidents Kārlis Ulmanis.
Pirms 70 gadiem Latvijā tika likvidēta demokrātiskā iekārta un varu pārņēma toreizējais ministru prezidents Kārlis Ulmanis.
Tādējādi tika pārkāpti Satversmes pirmie panti, kas noteica, ka Latvija ir demokrātiska republika un vara tajā pieder Latvijas tautai. Šajā nelikumībā visai liela loma bija militarizētajai Latvijas Aizsargu organizācijai (LAO).
Vadība politizē organizāciju
Aizsargu un aizsardžu sabiedriski kulturālajās aktivitātēs 20. gadsimta 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā arvien nozīmīgāku vietu ieņēma politiskās aktivitātes. LAO vadība un organizācijas galvenie ideologi gan vienmēr uzsvēra aizsargu norobežošanos no politikas, tomēr arhīvu dokumenti liecina ko citu. Bauskas aizsargu pulka komandiera ziņojumos ne vienu vien reizi minēts, ka pagastu aizsargu nodaļas rīko kopējus pasākumus ar politisko partiju un organizāciju nodaļām.
Aizsargi, protams, simpatizēja labēji orientētām un nacionāli ievirzītām politiskām partijām un organizācijām. Arī laikrakstā “Bauskas Vēstnesis” 30. gadu sākumā var lasīt žurnālistu vērojumus, ka Bauskas apriņķī ir sākusies aizsargu politizēšanās, it sevišķi aizsargu komandējošā sastāvā. To var konstatēt arī dokumentāri, jo no visiem Bauskas apriņķa aizsargu komandieriem apmēram piektdaļa bija Zemnieku savienības biedri. Starp aizsargu komandieriem bija arī labēji nacionālo organizāciju “Tēvijas sargs” un “Latvijas sargi” (tā sauca organizācijas “Pērkonkrusts” lauku nodaļas), kā arī Latvijas Aktīvo nacionālistu savienības biedri. Savukārt neviens Bauskas apriņķa aizsargu komandieris nebija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. Ar šo politisko partiju ne tikai Bauskas apriņķī, bet arī visas valsts mērogā aizsargiem bija ļoti saspīlētas attiecības.
Pētot Bauskas apriņķa aizsargu vēsturi, nācās konstatēt, ka 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā notika vairākas pagastu aizsargu nodaļu komandieru maiņas. Jaunieceltie komandieri lielākā vai mazākā mērā bija saistīti ar Zemnieku savienību, arī ar minētajām radikāli nacionālajām politiskajām organizācijām. Arī amatos palikušie komandieri (M. Šimiņš Bruknā, J. Vanags Codē, R. Leitnants Stelpē, J. Spangers Vecsaulē un M. Resnis Bārbelē) bija Zemnieku savienības biedri. Līdzīgi procesi notika arī citos Latvijas apriņķos. Tādējādi redzama nepārprotama LAO vadības tendence politizēt organizāciju un radīt noteiktu politisku mērķu sasniegšanai uzticīgu un paklausīgu militāru spēku.
1934. gadā viens no 15. maija apvērsuma plānotājiem un vadītājiem, LAO galvenais ideologs Alfrēds Bērziņš, atmiņās par situāciju aizsargu pulkos apvērsuma priekšvakarā ir rakstījis, ka LAO vadība zināja visu aizsargu pulku komandējošo sastāvu politiskos uzskatus un tieši tāpēc saprata, kuriem aizsargu pulkiem var pilnībā uzticēties. Bauskas aizsargu pulks bija viens no tiem. Šī pulka komandējošā sastāva uzskati ir raksturoti pat kā pārlieku radikāli nacionāli, kas var traucēt “Zemnieku savienības lietai”, t. i., valsts apvērsumam, ko gatavoja šīs partijas vadība ar Kārli Ulmani priekšgalā.
Bez asinsizliešanas, mierīgi
LAO pietiekami augstā mobilizācija kārtības dienesta funkciju veikšanai, ko panāca pirmajos valsts pastāvēšanas desmit gados, šo organizāciju veidojot par policijas palīgspēku, uzskatāmi izpaudās 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma īstenošanā un tā nodrošināšanā. Aizsargu politiskais atbalsts valsts apvērsumam bija panākts, īstenojot minētās pārmaiņas komandējošā sastāvā. Kad bija pienācis izšķirošais brīdis – nakts no 1934. gada 15. uz 16. maiju –, valsts apvērsums un demokrātijas likvidēšana ar aktīvu aizsargu līdzdalību izdevās bez asinsizliešanas un visai mierīgi.
Kaut arī Bauskas aizsargu pulka aizsargi nepiedalījās tiešā valsts apvērsuma īstenošanā 15. maija naktī (to nodrošināja Rīgas un Jelgavas aizsargu pulki kopā ar atsevišķām armijas un policijas vienībām, kas atbalstīja notiekošo nelikumību), tomēr saskaņā ar 1934. gada 16. maija rīkojumu par kara stāvokļa izsludināšanu Latvijā Bauskas apriņķa aizsargu vienības devās uz Rīgu veikt sardžu dienestu un apsargāt valsts iestādes, jo valsts policijai un armijai tobrīd bija jāveic citi uzdevumi. Rīgā ieradās arī citu apriņķu aizsargi.
Bauskas aizsargu pulka 1. bataljona komandiera Jāņa Sirmbārža vadībā 1934. gada 18. maija rītā no Bauskas dzelzceļa stacijas uz Jelgavu un pēc tam uz Rīgu devās apmēram 200 aizsargi un viņu komandieri no vairāku pagastu aizsargu nodaļām, lai vakarā ieņemtu sardzes posteņus Rīgas dzelzceļa stacijā, pie Daugavas tiltiem, atlaistās Saeimas namā u. c. svarīgās vietās, kur bija nepieciešams pārbaudīt dokumentus. Arī turpmākajos mēnešos diezgan regulāri Bauskas aizsargu pulka aizsargi devās uz Rīgu, lai sardzes dienestā Aizsargu namā, Esplanādē, prefektūrā un citur nomainītu citu apriņķu aizsargu pulku aizsargus.
Turklāt Bauskas aizsargu pulka aizsargi vispārējo kārtību pēc apvērsuma vēl vairākus mēnešus nodrošināja arī Bauskā (apsargāja valsts iestādes) un pēc vajadzības arī pagastos.
Diktatūras uzticamākais balsts
Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma LAO kļuva par K. Ulmaņa izveidotā autoritārā režīma un diktatūras balstu, no kā bija atkarīgas aizsargu turpmāko gadu aktivitātes ne tikai militāri policejiskajā, bet arī sabiedriski kulturālajā jomā. Aizsargu nodaļas pagastos kļuva par vienīgajām sabiedriski kulturālās dzīves vadītājām un noteicējām. Atbilstoši diktatūras laikā noteiktai nacionāli patriotiskai ideoloģijai šīs jomas “pareizai” vadīšanai LAO vadība 1934. gada nogalē katrā aizsargu pulkā ieviesa jaunu amatu – kulturālās nozares vadītājs. Bauskas aizsargu pulkā 1935. gada janvārī šo amatu uzticēja veikt pilsētas Valsts ģimnāzijas direktoram Pēterim Andersonam.
Attīstoties autoritārajam režīmam, aizsargi tajā ieguva favorizētu statusu un noteiktas privilēģijas. Piemēram, aizsargu sarīkojumi vismaz reizi gadā bija atbrīvoti no sarīkojumu un izpriecu nodokļa, aizsargi ieguva maksājumu atvieglojumus Valsts slimokasē, transporta samaksas atvieglojumus un citas materiālas priekšrocības. Daudzu biedrību manta pēc to darbības apturēšanas nonāca pagastu aizsargu nodaļu īpašumā. Par kauna traipu uz LAO mundiera kļuva Rīgā pārņemtais Arodbiedrību jeb Strādnieku nams, kas kļuva par Aizsargu namu, kaut arī līdz valsts apvērsumam uzbūvēts un labiekārtots tas tika par arodbiedrību strādnieku un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedru ziedoto naudu. Bauskas aizsargu nams (tagadējais Tautas nams) 1934. gada novembrī gan tika iegūts oficiāli kā Iekšlietu ministrijas pirkums no Finanšu ministrijas, bet par to kādā citā publikācijā.
Piederība kļūst par labo toni
Autoritārā režīma laikā aizsargiem bija jāpilda politiski ideoloģiska funkcija, kas izpaudās nedemokrātiskā režīma atbalstīšanā un slavināšanā. Gadījums Panemunes pagastā 1934. gada 16. maijā, uzreiz pēc īstenotā valsts apvērsuma, liecina par aizsargu gatavību šai funkcijai bez īpašas vadības. Proti, Panemunes pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks A. Lindemanis šajā dienā pagasta pašvaldībai rakstīja ziņojumu: “Pretēji pagasta pašvaldības piemēram, kas, apsveikdama jauno valdību, dekorēja savu namu ar valsts karogu, vietējās pamatskolas pārzinis J. Blīvis, protestējot pret notiekošajām pārmaiņām, noņēma pie skolas ēkas esošo valsts karogu. Tādējādi viņa rīcība vērtējama kā necieņa pret Latviju un tās jauno valdību [..].” Tālāk A. Lindemanis lūdza pagasta pašvaldību izvērtēt, vai minētais skolas pārzinis var strādāt skolā. Atliek piebilst, ka Panemunes pagasta valde izpildīja A. Lindemaņa lūgumu un J. Blīvis ar Bauskas apriņķa Skolu valdes lēmumu kā kreisi noskaņots pilsonis tika atbrīvots no sava amata, jo nebija piemērots nacionālās audzināšanas darbam skolā jaunajos autoritārā režīma ideoloģijas apstākļos.
Valsts apvērsuma radītajām pārmaiņām atbilstoša bija aizsargu nonākšana pašvaldību vadošajos amatos. 1934. gada 17. jūnijā sāktā pašvaldību pārvaldes reforma paredzēja atcelt vēlētas amatpersonas. Turpmāk visas pašvaldību amatpersonas iecēla iekšlietu ministrs. Tās lielākoties bija LAO dalībnieki vai vēlāk par tādiem kļuva, jo 30. gadu beigās par nerakstītu sabiedrības normu jeb labo toni kļuva redzamāko sabiedrības pārstāvju iestāšanās šajā organizācijā. Daudzus, it sevišķi toreizējos divdesmitgadniekus, īpaši saistīja skaistais militārā parauga formas tērps, ko valkāja gan vīrieši aizsargi, gan sievietes aizsardzes. Iespējams, tāpēc šodien daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem, kas tolaik bija skolas vecuma bērni, ir palicis nedaudz idealizēts priekšstats par aizsargu plašo līdzdalību visos toreiz notiekošajos pasākumos. Kaut arī LAO dalībnieki nenoliedzami bija sabiedrības aktīvākā daļa un arī inteliģence, tomēr patiesībā LAO bija viens no nedemokrātiskā režīma balstiem un kā tādai šai organizācijai savas funkcijas bija jāpilda. Par to rūpējās 1937. gadā izveidotā propagandas jeb Sabiedrisko lietu ministrija, ko uzticēja vadīt iepriekš minētajam bijušajam LAO galvenajam ideologam A. Bērziņam. Pēc šīs ministrijas izveidošanas LAO nonāca tās pakļautībā.
Par aizsargu darbību daudzos vadošajos valsts un pašvaldību amatos pēc valsts apvērsuma žurnālā “Aizsargs” var lasīt, ka katram aizsargu saimes loceklim, stājoties valsts vai pašvaldību darbā, ir jāņem vērā aizsargu prestižais statuss, kas iegūts, ar ieročiem rokās stāvot pie atjaunotās Latvijas šūpuļa, un tāpēc aizsargiem ir jābūt līdzatbildīgiem par visu jauno notikumu tālāko gaitu un atrisinājumu. Precīzi teikts, ja zinām aizsargu lomu sekmīgā 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma norisē!
