Parīzes–Dakaras rallijreida dalībnieki jau pusotru nedēļu ir mājās, bet viņu mašīnas Latvijā atgriezīsies ap 15. februāri.
Parīzes–Dakaras rallijreida dalībnieki jau pusotru nedēļu ir mājās, bet viņu mašīnas Latvijā atgriezīsies ap 15. februāri.
Kādreizējais brunavietis, “OSCar” pilots Jānis Āzis, saka: “Mašīnā tikai jāielej benzīns, un var braukt.” Triju “OSCar” konstruktors un sporta mašīnu izgatavotājs Andris Dambis ir atzinis, ka 11 tūkstoš kilometru garo pārbaudījumu vislabāk izturējusi Jāņa mašīna.
No rīta iešlepē braucamo
“Bauskas Dzīve” interesējās, kā Jānim kopā ar stūrmani Valdi Purvinski izdevies tik veiksmīgi saglabāt auto. Pilots stāstīja: “Šīs bija tik lielas sacensības, ka doma – mums jāfinišē – palīdzēja saudzēt tehniku. Mēs nebraucām par visiem 100 procentiem. Tas nenozīmē, ka kustējāmies lēni, taču maksimāli centāmies izvairīties no visiem riska faktoriem, kuri tur bija uz katra soļa. Arī maldījāmies ļo ti maz, kādas trīs reizes 18 dienās, navigācijas ziņā mums labi gāja.
Īpaši sarežģītas bija trīs dienas, kad ceļā devāmies ar bojātu starteri. No rīta mūs iešlepēja un bija jābrauc ļoti precīzi. Ja kāpās mašīna noslāptu, tad vairs nav nekādas iespējas ceļu turpināt. Šajās trīs dienās nervu slodze bija tik liela, ka es tiešām “atlūzu”. Kad starteris bija saremontēts, nākamajā ātrumposmā uzrādījām labāko rezultā tu no Latvijas ekipāžām, par dažām sekundēm apsteidzot Dambi.
Mašīnai vēl ir vajadzīgi daži tehniski uzlabojumi, to ar Andri mēs jau esam pārrunājuši. Mēs ļoti līdzīgi domājam tehniskā ziņā, un man prieks pašam par sevi, jo Dambim pieredze ir nesalīdzināmi lielāka.”
Rūpnīcu komandas lieto viltību
Jānis smaidot sacīja: “Mēdz teikt, ka trakiem pieder pasaule, un Latvijas autosportistus var dēvēt par trakiem.” Viņiem izdevās gandrīz neticamais.
Ir grūti salīdzināt tās summas, ko pasaules prestižākajam autorallijam iedala, piemēram, “Nissan” firma – 15 miljonu dolāru, – ar Latvijas autosporta fanātiķu personisko līdzekļu ieguldījumu. Vīri, kā zināms, grib braukt atkal. Bet vai būs atbalsts?
J. Āzis, runājot par mūsējo iespējām nākotnē, uzsvēra: “Galvenais, kas vajadzīgs, lai brauktu labāk, ir lielā sporta mašīna. Visas rūpnīcu komandas lieto viltību. Proti, trasē sportists sportistam drīkst sniegt jebkādu palīdzību. Smago mašīnu klasē viņiem ir divas mašīnas, ar kurām brauc nevis sportisti, bet mehāniķi. Šīs mašīnas ir piekrautas ar “Nissan” vai citu firmu visvisādām rezerves daļām. Ekipāžas ir labi sportiski sagatavotas. Viņu galvenais uzdevums ir nevis sasniegt rezultātu, bet palīdzēt. Makreja mašīnai, piemēram, salūza kardāns. Viņš pa telefonu varēja piezvanīt savējiem. Pēc divām stundām palīgi ieradās, nomainīja kar dānu, un sportists turpināja braukt.”
Apsverot rallijā redzēto, Jānis uzskata, ka pirmo 20 vietu ieguvējas ekipāžas ir lieliski ar visu nodrošinātas. No tām nežēlīgi tiek prasīts rezultāts, un sportisti cīnās, nedomājot par sevi un veselību.
Smilšainais ātrumposms – grūtākais
Dakaras formula ir tāda, ka visi cīnās par labāku starta vietu. Tiklīdz agrāk startē, agrāk iespējams sasniegt finišu un paliek vairāk laika miegam, mašīnas sakārtošanai. Galvenais priekšnoteikums – finišēt dienas gaišajā laikā. Tumsā braucot, rodas problēmas.
Jānis atzina, ka viņam smagākais bija nevis pats garākais ātrumposms, bet viens cits īsāks, kas viss virzījies pa smiltīm. Klausoties autosportista stāstījumā, var iedomāties šādu ainavu: cik tālu skats sniedzas, – līdzenums, kur aptuveni trīs metru augstumā sapūsti smilšu kurgāni, kas atgādina Latvijas siena kaudzes. Bet uz šiem kurgāniem saaugusi kamieļzāle. Un tā ir jābrauc – augšā, lejā, pa labi un pa kreisi, meklējot, kur var izbraukt. Virzoties pa iepriekš izveidotām sliedēm, bieži vien ir tā, ka pat nevar izbraukt.
Jānis piebilda: “Bija jau pietiekami karsts, gandrīz 30 grādu. Mums ātri beidzās ūdens. Un visapkārt smiltis. Psiholoģiski bija grūti, jo sacensību laikā Marokā gadījās tuksnesī pavadīt astoņas stundas, ko joprojām atceros. Dakarā mēs veiksmīgi izbraucām smiltis, tikai vienu reizi nokļuvām piltuvē un divās stundās tikām laukā. Manuprāt, esam iemācījušies pietiekami labi braukt pa kāpām, lai tās mūs nebaidītu…”
Izturības pārbaude
Sportisti pārbraucienos kaut cik varēja vērot Sahāras eksotiku. Jānis stāstīja par šādām ainām: “Pāri ceļam iet milzīgi lopu bari, pretī brauc apkrautas mašīnas. Nevar saprast, kā tās kustas uz priekšu un neapgāžas. Neizskaidrojami, pēc kādiem fizikas likumiem tāda mašīna turas. Akmens plato sastinguši lavas lauki. Šādā teritorijā arī dabu var pavērot, jo nav iespējams ātri pabraukt. Visu laiku jāskatās, lai ritenis vai, nedod Dievs, mašīna neiegāztos kādā plaisā.”
Autosportists lēnīgi rezumēja: “Katram cilvēkam ir kāda aizraušanās, un no paša atkarīgs – atnāk vai neatnāk piepildījums. Mums tas ir atnācis. Autosports ir manas dzīves daļa, to es arī plānoju. Ļoti labi, ka plānotais ir veiksmīgi izdevies. Varu sacīt, ka cilvēks ir tāds radījums, kas var sevi ieprogrammēt un izturēt. Tas nav viegli, bet es nezinu, cik ilgi. Astoņpadsmit dienu to varēja. Pēc tam gan nāca atplūdi. Tad gribējās gulēt.
***
Uzziņai
– Parīzes–Dakaras rallijreidā pirmo reizi piedalījās 26 ekipāžas, finišu sasniedza deviņas.
– Pirmās četras vietas izcīnīja Latvijas autosportisti, kuri sarindojās šādā secībā: Andris Dambis un Ainārs Princis, Jānis Āzis un Valdis Purvinskis, Jānis Naglis un Krišjānis Caune, Andris Lukstiņš un Ivars Krauklis.
