Jaunsaulietes Vilmas Hohlovas bērnības Lieldienas bija putnu balsu un dabas mošanās prieka pilnas. «Lieldienās esmu arī laulāta – ar Eduardu Kundziņu, tepat Jaunsaules baznīcā,» tā savas dzīves gaišākos brīžus atceras Vilma.
Jaunsaulietes Vilmas Hohlovas bērnības Lieldienas bija putnu balsu un dabas mošanās prieka pilnas. “Lieldienās esmu arī laulāta – ar Eduardu Kundziņu, tepat Jaunsaules baznīcā,” tā savas dzīves gaišākos brīžus atceras Vilma.
Strādīgi un pārtikuši
Vilmai Hohlovai martā apritēja 90 gadu, tik daudz Lieldienu viņa ir piedzīvojusi savā mūžā. Taču atšķirība starp bērnības un jaunības gadiem un vēlāko dzīvi ir pat lielāka nekā starp dienu un nakti. Piedzimstot Vilmai jau bija divi vecāki brāļi. Pirmā pasaules kara laikā ģimene izbēgusi uz Krieviju. Sagaidīts 1920. gada aicinājums bēgļiem doties atpakaļ uz Latviju.
Jaunsaules apkaimē vecākiem piedāvāta zeme, krūmiem apaudzis meža nostūris, kur nācies plēst līdumu. Tomēr saimniecība iekopta, jo visi, arī pusauga bērni, strādājuši. “Mani vecāki bija ļoti strādīgi, viņiem bija vairāk lopu, nekā uz mūsu zemes varēja uzturēt. Tāpēc izpļāvām meža pļavas, meklējām, kur nomāt ganības. Strādājām un bijām pārtikuši,” atceras Vilma.
Gadalaiku ritumā ģimenē svinēti ieražu svētki, kas ieskandinājuši gan svarīgāko darbu sākumu, gan pauduši prieku par bagātīgu ražas ievākumu klētīs. Netālu dzīvojušas mammas māsas, brālēni, māsīcas, un svētkos dzimta vienmēr pulcējusies kopā.
Vien divas vēstules
Apprecoties ar jaunsaulieti Eduardu Kundziņu, iekopuši savas mājas “Pļavniekus”. Abi bijuši Aizsargu organizācijā. Tas bijis par iemeslu skarbajam lēmumam – izsūtīt. 1941. gada 14. jūnijā Vilma vīru redzējusi pēdējo reizi. Ceļā uz staciju vēl bijuši kopā. Eduards nokļuvis kādā no Vjatlaga nometnēm. Vilma aizvesta līdz Krasnojarskas novada Biriļusu rajonam un vēl tālāk uz ziemeļiem.
“Kādu brīdi kopā bijām diezgan daudz latviešu sievu. Sākās vēstuļu rakstīšana uz lēģeriem, meklējot, vai tur nav vīru, tēvu, brāļu. Izdevās atrast arī ziņas par Eduardu. Uzzināju, ka nometnē viņš visu laiku ir slimojis. Divas vēstules no vīra saņēmu, un tas bija viss. Vairāk neko par viņu neuzzināju.
Cik esmu savā mūžā raudājusi, to nevaru izstāstīt. Un ne jau tā, pa asariņai nobirdinot. Esmu raudājusi ilgi, līdz samaņas zaudēšanai, kad nevarēju vairs pārdzīvojumu smagumu izturēt. Vēlāk, pēc gadiem kaut kur lasīju, ka raudāšana palīdzot atbrīvot nervu enerģiju. Varbūt tas man ir palīdzējis nodzīvot tik ilgu mūžu.”
Svētki jāaizmirst
Ar pateicību sirmgalve piemin Sibīrijā sastaptos vecticībniekus. Viņi paši dzīvojuši nabadzīgi, bet izsūtītajiem centušies palīdzēt. Vecticībnieki turējuši svētas arī garīgās tradīcijas – klusām pieminējuši Lieldienas, Vasarsvētkus un Ziemsvētkus. Pārējiem, īpaši jau uzraudzītajiem izsūtītajiem, nekādi svētki netika atļauti. Vilma teic, ka no Lieldienām un baznīcas viņa ir atradināta.
Vilma bija pieradusi pie smaga lauku darba. Tāpēc viņa pieteikusies strādāt par slaucēju, pa 15 – 18 govīm vajadzējis slaukt, bez brīvdienām. “Rokas, vai kā tās sāāpēja, domāju, ka paliks nedzīvas kā koka gabali.” Sapratusi, ka uz dzimteni doties pagaidām nav cerību, Vilma Sibīrijā apprecējusies. Vīrs viņu atsvabinājis no smagā darba. Toreiz padomju saimniecībās bijusi tāda kārtība, ka precētas sievas drīkst būt mājsaimnieces. Strādāt bijis jāiet tikai pavasarī sējas laikā un rudeņos ražas novākšanā.
Pēdējā brīdī
Pie mājas Vilma iekopusi dārziņu un, sādžas sievām par apbrīnu, sākusi nodarboties ar smalkiem rokdarbiem. “Bez darba sēdēt es nepratu, savācu visādas lupatas, griezu strēmelēs un tamborēju segas. Rupjās tamboradatas grebu no koka, tās gan ātri salūza, bieži vajadzēja jaunas,” atminas Vilma. Izšuvusi spilvenus un aptamborējusi dvieļus, smalkām mežģīnēm izrotājusi galdautus. Jo vairāk darījusi, jo māka pati veicinājusi pirkstu veiklību. Gluži neviļus nācis prātā, ko bērnībā un jaunībā pratusi.
Apglabājusi savu Sibīrijas dzīvesdraugu, Vilma uzzinājusi, ka Latvija aicina Krievijā dzīvojošos tautiešus atgriezties mājās. “Sibīrijā biju nodzīvojusi gandrīz piecdesmit gadu. Te man solīja izmaksāt kompensāciju par zaudēto saimniecību, iedzīvi, ierādīt dzīvokli. Bija 1990. gads, un sapratu, ja neatgriezīšos 76 gadu vecumā, tad diez vai vispār saņemšos šādam solim.” Klausoties Vilmas Hohlovas vārdus, pārsteigta secinu, ka viņas latviešu valodā nav ne mazākā krievu valodas akcenta.
Vientulība skumdina
Vilma Hohlova aicināta dzīvot uz Rīgu pie radinieces, bet atklājies, ka pie dzīves pilsētā viņa nav radusi. Apmešanās vietu atradusi Jaunsaules pasta mājā. Saņēmusi arī solīto kompensāciju, bet 1993. gadā, kad notikusi pāreja no rubļiem uz latiem, tāds nieks vien pāri palicis. Radinieki reizi pa reizei atbrauc paciemoties, tomēr ir brīži, kad vientulība skumdina.
Vēl pirms dažiem gadiem Vilma Lieldienās labprāt aizgājusi līdz Jaunsaules baznīcai. Taču tagad spēka tik vien, lai aizstaigātu līdz tuvējiem kapiem. Daudzi viņas līdzaudži, ar kuriem jaunības Lieldienās Jaunsaulē šūpojusies, jau sen dus zem svešām velēnām. To Vilma gan negribētu.
