Papagaiļi ir varen gudri putnēni. Tos var iemācīt pļāpāt gan latviešu, gan krievu valodā.
Papagaiļi ir varen gudri putnēni. Tos var iemācīt pļāpāt gan latviešu, gan krievu valodā.
Atklājās kāda interesanta sakritība – Iecavas novada Dimzukalnā mīt vairākas ģimenes, kuru mīluļi ir papagaiļi.
Modina saimnieci
Riki, par kuru rūpējas Velta Plukase, pļāpā latviski. Taču šis lidonis ar vārdu krājumu nekādi nespēj pārspēt zaļo raibuli Petrušku, kas dzīvo kaimiņos. Riki ir cīrulis – rīta stundas ir viņa runājamais laiks. Lai pamodinātu saimnieci, putnēns skaļi vairākas reizes atkārto: “Labrīt, labrīt! Rikīts labs puisītis.” Tā putns saka bez apstājas un gaida, kad pie viņa pienāks saimniece un sasveicināsies. Tad viņš ir ļoti laimīgs, jo savu panācis.
Riki zina –, lai apgūto neaizmirstu, katru dienu ir jārunā, lidonis atceras, cik grūts bija mācīšanās periods. Pirmo vārdu Riki sāka apgūt gada vecumā. Vajadzēja ilgu laiku, līdz iemācījās to izrunāt un neaizmirst. Vairāk par šo teikumu viņš neprot pasacīt, taču līdz vecumam cer vēl kaut ko apgūt.
Riki ir kāds rituāls. Saimniece atļauj virtuvē no galda uzknābāt maizes drupačas. Pēc lieliskās maltītes spārnainis uzlido Veltai uz pleca un kopā ar viņu dodas atpakaļ uz istabu. Riki no visas sirds priecājas par bērniem. Kad pie Veltas atnāk mazmeita, putnēns būrī sāk aktīvi un nemierīgi šiverēties, jo par visu varu vēlas panākt, lai kāds to izlaiž ārā. Kad būrīša durvis tiek atvērtas, papagailis veikli aizlido pie meitenes.
Skaita līdz septiņi
To, ka papagaili var iemācīt pļāpāt arī krievu mēlē, pierādīja putnēna Petruškas skolotāja Ņina Kuharenko. Papagailis spēj sabaidīt jebkuru ciemiņu, kurš pirmo reizi ienācis dzīvoklī. Viss notiek gandrīz kā šausmu stāstā. Iedomājieties – it kā istabā neviena nav, izņemot putnu būrīti, un pēkšņi no kaut kurienes krievu valodā atskan rupja un zema balss: “Dod buču! Buča salda!” Izrādās, vaininieks nav masīvs, karstasinīgs tēvocis, bet gan pavisam maziņš, raibs papagailēns bez ļauniem nodomiem.
Putnēna saimniece Ņina viņa mācīšanai laiku nežēlo. Parasti nākas vienu vārdu dienā simt reižu atkārtot, lai audzēknis to atcerētos, dažkārt kas grūtāks jārunā pat nedēļu. Papagailis apgūto frāžu vārdus spēj mainīt vietām.
Kad sešus gadus veco Petrušku pārņem runāšanas laiks, viņš aizraujas ne pa jokam. Tikai nedaudz ieklausoties, sanāk pasaka: “Labdien! Vecmāmiņa dod tēju, dod pienu, dod šokolādi. Dod cigareti! Taņa aizbrauca. Vitja laba meitene. Taņuša labs puisis, skaidrs? Uz redzēšanos.” Petruška prot arī pamācīt, sakot: “Degvīns slikts” un nospļaujoties pa labi un kreisi. Petruška ir iemācījies arī skaitīt līdz septiņi.
Atceļojis no Minskas
Saimniekiem šis ir trešais papagailis, un tas atceļojis no Minskas, kur tos audzē radinieks. Viņa papagaiļi ir ļoti pieprasīti, vienu no saviem lidoņiem radinieks pārdevis Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko draugam.
Diviem iepriekšējiem papagaiļiem Ņina nevarēja iemācīt runāt, tikai ar šo veicies. Ja saimnieks viņu pasauc pie sevis, spārnainis tūlīt atlaižas. Ja lūdz putnēnu pienākt tuvāk un dot buču, papagailis nepretojas un ļaujas mīlestības izpausmēm.
Petruškam patīk ielidot aizkaros, ar kājelēm tajos ieķerties un aprunāties arī ar sētas putniņiem. Viņš tos uzrunā: “Eu, eu, eu!” un brīnās, kāpēc četrkājainie sargi klusē. Tādos brīžos Petruškam nekas cits neatliek kā klusībā nodomāt: “Es laikam esmu kas īpašs.”
