Īslīces pagasta deputāte INĀRA DALBIŅA atbild uz «Bauskas Dzīves» jautājumu par pašvaldības deputāta aktivitātēm un sadarbību ar pagasta iedzīvotājiem.
Īslīces pagasta deputāte INĀRA DALBIŅA atbild uz «Bauskas Dzīves» jautājumu par pašvaldības deputāta aktivitātēm un sadarbību ar pagasta iedzīvotājiem.
– Īslīcieši man savu uzticību dāvājuši otro reizi. Tātad deputātes pienākumus pildu jau apmēram sešus gadus. Esmu sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja. Viens no svarīgākajiem pēdējā laikā risināmiem jautājumiem ir «Pagasta iedzīvotāju sociālās aprūpes nolikums», kurš izstrādāts atbilstoši likumam par garantēto minimālo ienākumu (GMI). Pašlaik ir problēma ar GMI aprēķināšanu, jo tas notiek subjektīvi. Nav konkrēti izstrādātu kritēriju valstī.
Savā pašvaldībā esam saglabājuši arī pabalstu miršanas gadījumā (Ls 40) un bērna piedzimšanas pabalstu esam paaugstinājuši līdz 50 latiem. Sociālajā budžetā šogad ir lielāki līdzekļi nekā pērn, bet arī vajadzību ar katru gadu kļūst vairāk. Sociālo jautājumu komiteja skata arī jautājumus par kultūras un izglītības aktivitātēm – cenšamies atbalstīt skolēnu mācību olimpiāžu aktivitātes.
Esam turpinājuši iepriekš sāktos labos darbus – daudz uzmanības veltīts pagasta vidusskolas sakārtošanai un labiekārtošanai. Nākotnē skolu iecerēts siltināt un gazificēt.
Dažādu jautājumu koprisināšanā īslīcieši ir visai kūtri, bet ārstes darbā esmu sastapusies arī ar ļoti atsaucīgiem un nesavtīgiem sava pagasta cilvēkiem.
Kādi mēs būsim pēc iestājas ES? Domāju, kā visur, būs apmierinātie un neapmierinātie. Arī ES tādi ir. Būs citas iespējas attīstīt resursus. Savējiem gribētu ieteikt informāciju par ES noklausīties nevis no kaimiņa, bet gan no pirmavotiem radio un televīzijā, izlasīt presē. Skumji, ka arī valdībā vēl nav skaidra viedokļa par Administratīvi teritoriālās reformas loģisku noslēgumu. Manuprāt, Īslīce varētu izdzīvot tāda, kāda tā ir tagad. Īslīciešiem vēlētu būt atsaucīgiem un aktīviem sava pagasta dzīves veidotājiem, būt nesavtīgākiem citam pret citu. Bērniem vēlētu neaizmirst savu pienākumu pret vecākiem, vecākiem – pret bērniem. Galvenā patiesība (ne jau tagad radusies) – katrs par sevi vispirms atbild pats, un tikai tad sauc palīgā pašvaldību.
