Daudzi nemaz nezina, cik interesanti šad un tad pavērot, kas notiek zem cilvēku kājām. Sētniekam tāda iespēja ir dota katru dienu.
Daudzi nemaz nezina, cik interesanti šad un tad pavērot, kas notiek zem cilvēku kājām. Sētniekam tāda iespēja ir dota katru dienu. Protams, amats uzspiež savu zīmogu, arī ielu slaucītājam jeb, moderni izsakoties, slotas operatoram, un viņš laikmetu vērtē arī pēc cilvēku pamestā. Laika gaitā skaisti ieklāto bruģi Bauskā pamazām izraibina košļājamās gumijas izspļaudes. Tās neņem ne slota, ne birste. Slaukot mēģinu sarēķināt, cik mutēm cauri gājuši šie lipekļi, kāda bijusi spļāvienu trajektorija un cik kājas tos jau mīdījušas.
Nesen radio ziņās dzirdēju, ka Rīga desmit Eiropas pilsētu konkurencē atzīta par tīrāko pilsētu, bet izmesto “košļeņu” ziņā tā tomēr neatpaliekot no citām. Pilsētas gan nav vainīgas, bet mutes, kas nesaprotas ar smadzenēm.
Pirms lapkriša savu pilsētu izrādīju brāļa sievai, vidzemniecei. Viņai ļoti patika t. s. jaunā Bauska, tālāk no dārdošās maģistrāles, īpaši Korfa dārzs un atjaunotā muiža, neparasta viņai šķita plāksnīte ar celtnes veco nosaukumu un gadu, kad tā būvēta. Asfaltētie celiņi aizveda pie atpūtas soliem. Bet tur man bija jāpiedzīvo kauns.
Soli Korfa dārzā “peldēja” saulpuķu sēkliņu čaulās. It kā būtu vainīga, sacīju, ka sētnieki svētdienās nestrādā. Bet ar to jau nevarēja attaisnot manas pilsētas iedzīvotājus. Tā kā abas esam izaugušas padomju iekārtā, pasmējāmies, ka šīs “okupācijas sekas” ir stingri iesakņojušās un sasniegušas pat Eiropas Savienību. Pavisam nesen, jau pirmajā rītā pēc soliņu ierīkošanas Baznīcas un Rūpniecības ielas stūrī, uz jaunā bruģa īpaši izcēlās saulpuķu sēkliņu apvalki. Iespējams, kāds no “semušku” grauzējiem pēcāk internetā šķendējās par netīro Bausku…
Kauns atzīties, bet pār Mēmeles tiltu kopš tā rekonstrukcijas kājām nebiju gājusi līdz tai dienai, kad vajadzēja apmeklēt kādu no pārupes iestādēm. Šoreiz acis no zemes neļāva novērst nevis “profesionāla interese” par to, kas notiek zem cilvēku kājām, bet “pumpainais” trotuārs. Šķiet, tur “meistari” izmētājuši krietnus akmeņus un aplējuši ar asfalta masu. Mēģinot laipot starp apaļajiem bumbuļiem, prātoju, kā ziemā sētnieki spēj trotuāru atbrīvot no sniega un kā cilvēki ar īpašām vajadzībām nokļūst līdz Bauskas invalīdu biedrības mājvietai. Zinu – kājāmgājējs mūsdienās ir tikai zaķa dzīvības vērts, tāpēc vairāk par veselības apdraudējumu bija jādomā par asfalta “pumpu” izcelsmi. Atšķirībā no saulpuķu sēkliņu čagām, kuru “ražotāji” tepat vien blakus staigā, par trotuāra brāķdariem nekādas skaidrības nav, un par tiem, šķiet, neviens nekad nav interesējies, nemaz nerunājot par brāķa likvidēšanu.
SĒTNIECE Bauskā
