Viņnedēļ laukos pavadītās dienas līdzīgi kardiogrammas zigzagiem iezīmēja īstenību – krituma zemāko punktu un iespējama kāpuma līkni.
Viņnedēļ laukos pavadītās dienas līdzīgi kardiogrammas zigzagiem iezīmēja īstenību – krituma zemāko punktu un iespējama kāpuma līkni. Dāvinādami «Bauskas Dzīves» redakcijas labdarības akcijā sarūpēto, apmeklējām tādas mājas, kur bija tikai viena krāsa – netīri pelēka. Priekšpusdienā vēl nesaklātas gultas, neuzkoptas telpas ar smacīgu gaisu. Tur pa vidu – arī kāds mazs cilvēkbērns. Skatās platām acīm un smaida. Neizskaidrojams spēks ir tādam sīkulim, jo viņš neaug pat pieticībā, bet gan trūkumā un nabadzībā. Kādās mājās bērni kā zvērēni metas bēgt, jo domā, ka viņus vedīs uz skolu. Rīta stundā apskurbusi mamma sola pēcpusdienā apmeklēt vecāku sapulci… Skumjākais, ka šajās ģimenēs atvašu ir daudz.
Speciālās skolas un internātskolas, kuras mūsu rajonā, par laimi, ir vairākas, var uzskatīt par patvērumu riska ģimeņu bērniem. Tur viņi iejūtas civilizētā vidē, pietiekami paēd. Tomēr sārņi, kas nāk no mājām, sapratnē un domāšanā nogulsnējas spēcīgi. Šķitīs neticami, bet speciālajā internātskolā jau 4., 5. klases skolēniem daudz sarunu raisās par vardarbību un seksu. Skolotāji, protams, māca daudz ko citu, runā par garīgām vērtībām, bet ģimenē piedzīvotās emocijas ir tik dziļas, ka apdzēst tās nav iespējams, varbūt vienīgi pieklusināt. Ilggadējie pedagogi secina – speciālajās skolās ik gadu kļūst grūtāk strādāt, jo bērnu veselības un psihes traucējumi ir sarežģītāki. Kā netaisnīga nolemtība no vecākiem mantots sliktākais.
Vietējo pašvaldību sociālās palīdzības darbiniekiem nelabvēlīgās ģimenes veido lielāko rūpju daļu. Darbs lielākoties ir kā «caurā maisā». Pūlies, cik gribi, bet tālāk par solījumiem noturas tikai dažas saimes. Var vest un dot humāno palīdzību, bet nemazgātas drēbes krājas kalniem. Absurdi, taču… pretimnākšana šos cilvēkus padara vēl nolaidīgākus. Kas viņiem vajadzīgs? Katram blakus psihologu nenolikt, un arī gudrs speciālists neko neizdarīs, ja paši nemaz negribēs dzīvot citādāk. Var vainot valsti, sabiedrību, bet, ja ļaujas tikai slinkumam un apātijai, ja, laukos dzīvojot, nevīžo pat iztiku sagādāt, tad jādomā, cik daudz cilvēkā saglabājusies pašcieņa, pašlepnums.
Kādas lauku mājas virtuve omulīgi iesilusi, uz galda vāzītē pēdējo šī rudens mārtiņrožu zariņš. Māmiņa redzami satraukta par negaidītiem ciemiņiem. Runājamies un uzzinām, ka ēdamā būtu pietiekami, bet naudiņas nav sanācis, lai slimo dēliņu aizvestu pie ārstiem uz pārbaudi. Kopš dzimšanas bērnu moka astma. Vīrs gadījuma darbos šo to nopelna, bet tuvumā nav stabilas darbavietas. «Mēs turamies,» saka jauna sieviete, trīs bērnu māmiņa. Vasarā viss ziemai sagādāts. Ar zirgu sapļauta zāle un sagrābts siens, kūtī barojas rukši. Viss ir izdarīts, kas pašu spēkiem iespējams. Palieku neizpratnē, kāpēc citās mājās nevar istabu izslaucīt, drēbes izmazgāt?