Iebraucis Bauskā un apmeklējis veikalu «Mājai un dārzam», gāju apkārt laukumam uz bodītēm, kas izvietotas degvielas uzpildes ēkā.
Te pie soliņiem laukuma malā mani uzrunāja kāda kundze, tērpusies tumšā jakā, džinsos un melnos zābaciņos, ar plecā pakārtu ādas somu:
– Vai nevēlaties samainīt naudiņu? Es jau daudz negribu, tikai kādu procentu peļņas, bet jums nebūs jāiet uz banku un jāstāv rindā.
Sāku stāstīt, ka man ir maz liekas naudas, ka esmu nolēmis tikai šo to ēdamu nopirkt, bet zinu kādu pazīstamu cilvēku, kurš gan vēlas lielāku naudu mainīt, un varu iedot telefona numuru.
Paņēmusi lapiņu ar uzrakstīto numuru, viņa centās mani vēl pārliecināt.
– Varbūt kādu desmitnieku tomēr samainīsit? Apskatiet! Un pasniedz man pilnīgi jaunu eiro banknoti. Aplūkojis no abām pusēm, es pieliku to tuvu pie acīm, it kā gribēdams izpētīt slepenās zīmes.
– Smuka gan, tikpat kā īsta. Kā jūs varējāt tik labi izgatavot?
Tajā pašā mirklī redzēju, kā mainījās kundzītes sejas izteiksme, kļūstot sveša un naidīga.
Zibenīgi viņa izrāva banknoti man no pirkstiem un noglabāja somiņā.
– Kur tu tik skolots esi gadījies? Tu tak esi no laukiem, tātad pāķis.
Kā to varēja zināt? Bet tad sapratu, ka, sēžot uz soliņa, var redzēt pieturā pretī vidusskolai apstājamies Svitenes autobusu.
– Jā, cienītā kundze, tikai neaizmirsti piezvanīt, mans paziņa ir policists, un tad viņš tevi iesēdinās aiz «gardīnēm».
Kad gāju prom, vēl saklausīju:
– Ak tu vecais, kā tu vari apvainot godīgus cilvēkus!
Biju nopircis sunītim kauliņus un, ejot uz «Rimi, atcerējos viedā Omāra Haijama sen, sen sacīto:
«No kurienes mums ceļš?
Kur gaitu izbeigs tas?
Šo dzīvi bēgošo, ak vai,
mums neizprast.»
Priecīgus Ziemassvētkus!
Laimīgu Jauno gadu!
