Viss nav nemaz tik slikti. Arī mūspusē prot rīkot svētkus. 3. jūlijā Bauskas pilskalnā Senās mūzikas festivāla gaišā noskaņa bija apņēmusi visus.
Viss nav nemaz tik slikti. Arī mūspusē prot rīkot svētkus. 3. jūlijā Bauskas pilskalnā Senās mūzikas festivāla gaišā noskaņa bija apņēmusi visus.
Dažreiz šķiet – cik maz vajag, lai justos laimīgs vai vismaz apmierināts. Pirmais svētku akords šajā dienā man ieskanējās galerijā “Sign”. Fantastiski vasarīgie zāles un saules krāsas darbi uzreiz radīja dzīvespriecīgu noskaņu. Vēlāk, sēžot saules apspīdētā zaļā piekalnītē Pilskalnā un klausoties neikdienišķās mūzikas skaņās, domāju, ka šādus mirkļus laikam sauc par dvēseles svētkiem. Varbūt arī viena no retajām šīs vasaras bezlietus dienām vēl vairāk pastiprināja pacilāto noskaņojumu?
Piekrītu, ka patīkamas emocijas, tāpat kā nepatīkamas, var gūt un pats sev radīt jebkurā sīkumā. Vienam vasara nāk ar prieku, ka būs daudz brīvdabas pasākumu, citam – ar skumjām, ka šo sarīkojumu dēļ nevarēs naktīs mierīgi gulēt un no rītiem ne viss tuvākajā apkārtnē priecēs acis.
Jājautā, vai rīkotāji aizdomājas, cik bieži šādi svētki ir pieejami lauciniekiem, jo ieejas biļetei naudu atvēlēt visi nevar. Vai nav tā, ka Rīgas publika apmeklē arī “izbraukuma” pasākumus. Taču arī šajā faktā var rast ko pozitīvu – Rīgas “krējums” uzzina, ka arī ārpus galvaspilsētas var darīt ko vairāk nekā tikai atpūsties nomaļā lauku mājā.
MARINA
