Latvijas lauki saglabā un arī zaudē tiem raksturīgo. Vai gan kāds mūsu zemi spēj iedomāties bez zirgiem? Taču nē.
Latvijas lauki saglabā un arī zaudē tiem raksturīgo. Vai gan kāds mūsu zemi spēj iedomāties bez zirgiem? Taču nē. Bet zirgkopība pārdzīvo grūtu periodu. Apbrīnojami sīksti strādā vecākā paaudze, arī vidējā gadagājuma zirgkopji nemeklē vieglākas dienas, ļaudamies darba vilinājumiem uz ārzemēm. «Bauskas Dzīves» šodienas atvērums veltīts zirgkopības pašreizējai situācijai.
Tradīcijas tomēr neiznīkst
Bauskas rajonā līdzīgi kā valstī zirgu skaits ir samazinājies. Rajona Lauksaimniecības departamenta galvenā zootehniķe Aija Lokmane gan uzskata, ka līdz mājlopu reģistrācijai, kas veikta šogad, precīzu statistikas datu nebija. Pašreizējās ziņas varētu būt īstenībai atbilstošākas.
Departamenta speciāliste skaidro, ka Bauskas rajonā zirgkopības uzplaukums piedzīvots 80. gados, kad toreizējās PSRS mērogā bija dotas direktīvas par šo dzīvnieku skaita palielināšanu. Labi zirgi vienlaikus bija arī toreizējo bagāto saimniecību prestiža lieta.
Naudas tolaik pietika gan dzīvnieku turēšanai, gan braukšanai uz sacensībām. «Uzvara» pat finansēja speciālistu mācības ārpus PSRS robežām. Tā šķirnes zirgkopība un vienlaikus sporta zirgu audzēšana attīstījās kolhozos «Uzvara», «Svitene», sovhozā «Progress», Saulainē.
Uz Bauskas rajonu pārcēlās dzīvot un strādāt talantīgi zirgkopības speciālisti un sportisti – Alda Šuvcāne no Vidzemes, Pēteris Puķītis, Māris un Simona Aguļi no Kurzemes. Zirgkopības entuziaste bija ilggadējā Lauksaimniecības pārvaldes speciāliste Anna Šumska.
Nāca pārmaiņu laiks, kas, protams, negāja secen arī zirgkopībai. Privatizācijas process sadrumstaloja kādreiz stabilās struktūras un izdzīvojuši, kā tagad mēdz sacīt, tikai vispacietīgākie, neatlaidīgākie. Tie, kuri gluži vienkārši nespēj atteikties no savas iemīļotās nodarbes. Kādreizējās tradīcijas vēl nav pavisam iznīkušas.
Zirgaudzētāju biedrībā var iestāties katrs interesents
Latvijas Zirgaudzētāju biedrībā uzņem ne tikai tos cilvēkus, kuru ikdiena saistīta ar zirgiem. Biedrības valdes loceklis, Gailīšu pagasta iedzīvotājs, zirgkopis un sportists, Māris Agulis divus gadus saistīts ar šīs organizācijas aktivitātēm. Viņš atzīst, ka zirgkopību mūsu valstī nevar uzskatīt par izmirstošu nozari – pasaulē tā pastāv un attīstās, pēc Latvijas zirgiem ir pieprasījums Eiropā. Miermīlīgā rakstura dēļ mūszemē izaudzētos un sagatavotos dzīvniekus saimnieki izvēlas hobijam jeb vaļaspriekam. Latvijā nokļuvis katalogs no Vācijas, kurā apkopoti tur rīkoto sacensību rezultāti un uzskaitīti zirgi, kas ieguvuši punktus. No Gailīšu pagasta šajā sarakstā ir pieci dzīvnieki.
Biedrības darbu vada Edgars Treibergs, kura slavenais šķirnes ērzelis Radiants ir pazīstams visiem Latvijas zirgkopjiem. Treiberga kungs kopā ar citiem entuziastiem pūlas, lai izkoptu Latvijas šķirnes zirgus, veido vaislas ērzeļu katalogus. Informācijas apkopošanas sistēma drīz tiks datorizēta.
Māris Agulis spriež, ka zirgi arī ir Latvijas nacionālā bagātība, turklāt ar ļoti senu vēsturi.
Gadsimtos krātais genofonds
Pasaulē ir vairāk nekā 300 zirgu šķirņu. Tos visus iedala lielajos un mazajos zirgos. Mūsu zemē neaudzē mazos zirgus. Latvijas zirgkopībā liela ietekme bijusi 1856. gadā valsts muižā Torģelē nodibinātajai ķēvnīcai. To savulaik izveidoja ar nolūku audzēt stiprākus zirgus. 1893. gadā Rīgā izveidota Vidzemes ķēvnīca.
Mērķtiecīgs zirgkopības izkopšanas darbs un rūpes par savas šķirnes veidošanu Latvijā sācies 1921. gadā. Tikusi iesākta ērzeļu obligāta un ķēvju labprātīga reģistrācija, ko veikusi Zemkopības ministrija. 1925. gadā iznācis Latvijas zirgu ciltsrakstu pirmais sējums. Trīsdesmito gadu beigās zirgkopības inspektors Mārtiņš Laže atzīmējis, ka Latvijas zirgi pēc sava tipa nav tādi, kas būtu piemēroti nodarbei tikai vienā šaurā nozarē. Latvijas zirgs ir universāls. Šķirnei attīstoties, septiņdesmitajos gados tai dots nosaukums – Latvijas zirgu šķirne, kura dalās divos tipos – braucamajā un sporta.
Kopš astoņdesmitajiem gadiem arvien lielāku pārsvaru gūst sporta zirgi, jo pieaug to popularitāte un pieprasījums Eiropā.
Simona vērtē Latvijas jaunzirgus
Zirgaudzētāju biedrības nolūks ir sakārtot nozari. Tādēļ jau vairākus gadus notiek jaunzirgu (līdz trīs gadu vecumam) vērtēšana. Simona Agule izbraukājusi visus Latvijas novadus, kopā ar citiem speciālistiem apskatīdama perspektīvos dzīvniekus. Viņas specializācija ir zirga sportisko īpašību noteikšana. Vienlaikus ar to noskaidro kumeļa izcelsmi, tipiskumu, soļu, rikšu, lēkšu gaitu un brīvā lēciena tehniku. Tā veidojas Latvijas šķirnes labākie eksemplāri.
Pašlaik lielākās zirgaudzētavas ir Dobeles rajona Tērvetē un Valmieras rajona Burtniekos, Kocēnu pagastā (SIA «Astras»). Paju sabiedrības «Tērvete» valdes priekšsēdētājs Modris Goba par Latvijas zirgkopju interesēm cīnījies parlamentā un valdībā.
Biedrība un brālība
Oficiāli pastāv Zirgaudzētāju biedrība, taču neformāli zirgkopjus varētu saukt par brālību. Proti, gan rajonā, gan valstī viņi cits citu labi pazīst un balsta, kā nu kurš varēdams, jo zirgu tirgus, ar kura starpniecību var nopelnīt nozares uzturēšanai, ir sašaurinājies. Par laimi, zirgaudzētājiem arī izveidojies savs draugu loks, kas palīdz tādēļ, ka viņi labvēlīgi attiecas pret šo jomu.
Māris Agulis varētu nosaukt daudz labvēļu, taču īpašs paldies tiek veltīts Rundāles pagasta lauksaimniecības organizatoram Aivaram Ilgavīžam. Uz viņa mantotās zemes Gailīšu pagastā atrodas zirgu stallis un ganības, īpašnieks zirgkopjiem piešķīris īstu labvēlības statusu.
Zirgu cenas vietējā tirgū un pārdodot uz ārzemēm ir niecīgas
Svitenes pagasta zirgkope Daiga Šimkevica rezumē, ka zirga cena vidēji ir 300 līdz 350 latu. Nerēķinot kopēja darbu un izdevumus par barības sagādi, vismaz 200 latu liels tēriņš gadā sanāk par viena dzīvnieka barību. Daigas aprūpē ir 27 zirgi, kas mitinās divās vietās – stallī Svitenē un viņas 120 gadu vecās Sveņķu mājas kūtī.
Daiga uzskata, ka viņu tomēr glābj subsīdijas, lai arī tās ir niecīgas. Mēnesī var iegūt 6 latus par šķirnes ķēvi un 16 latu par šķirnes ērzeli. Šajā gadā piemaksu sadales noteikumi mainījās par sliktu zirgaudzētājiem, valsts atbalstu saņem tikai tie, kuri kopj ne mazāk par desmit šķirnes ķēvēm.
D. Šimkevicai pēdējos gados nav izdevies kādu zirgu pārdot uz ārzemēm, taču Māris un Simona Aguļi spējuši saglabāt saikni ar zirgu interesentiem Eiropā. Pirms «audzēknis» nokļūst pie jaunā saimnieka, viņš jāsagatavo pēc ārvalstu tirgus prasībām. Parasti svešumā aizceļo četrus līdz piecus gadus veci zirgi, kas ir labi apmācīti. Tādēļ nereti ir tā, ka ārvalstnieka noskatītais īpatnis tiek turēts, kopts un mācīts Latvijā, kamēr jaunais īpašnieks viņu paņem pie sevis. Protams, par aprūpi tiek maksāts. Tās nav lielas sum- mas, kā varētu iztēloties, jo rietumnieki ļoti domā par savu izdevīgumu.
Zirga kalšana ir tikpat smalka lieta kā manikīrs
Aizvien mazāk paliek to meistaru, kuri prot labi apkalt zirgus. Nereti zirgu kopēji paši iemācās to darīt. Svitenes, Viesturu, Rundāles pagasta zirgu turētāji meklē Stasi Beļecki, kurš pirms trijiem gadu desmitiem iemācījies zirga kalēja iemaņas. Par pašu galveno viņš uzskata zirga nagu tīrīšanu un salīdzina to ar smalku manikīru, kas tiek izdarīts dāmām. Ja saimniekam ir pakavs un naglas, tad par zirga «apaušanu» prasa četrus latus.
Salīdzinājumā ar S. Beļecki iecavniekam Aigaram Grīnbergam ir divas reizes īsāks zirgu «kurpnieka» stāžs. Aigars daudz gudrību aizguvis no aizsaulē aizgājušā Jura Strēļa, kuram bija īpaša filozofija par tādu dzīvo radību kā zirgi.
Turīgu cilvēku vaļasprieks
Zirgi sportā un vaļaspriekam tomēr ir turīgu cilvēku privilēģija. Audzētāji priecājas, ka Latvijas jātnieku sporta valdē darbojas ekspremjera Ivara Godmaņa sieva Ramona, ka par federācijas prezidentu ievēlēts «Aldara» ģenerāldirektors Valērijs Gavrilovs. Viņi un vēl citas sabiedrībā labi situētas personas veicina nozares popularitāti, var palīdzēt finansiāli. R. Godmane valdē ir atbildīga par masu sportu.
No tik daudz un dažādiem skatupunktiem varam lūkoties uz ZIRGU. Bērni rod prieku, tikai vizinoties pajūgā, citu sajūsmina izjāde, vēl cits labprāt kopj dzīvniekus. Gailīšu pagasta zirgkopji uzņēmuši daudz tuvāku un tālāku viesu. Redzot, cik emocionālas izvēršas šādas tikšanās, aizmirstas ikdienišķais grūtums. Satiktie zirgkopji, skaidrojot piesaisti savai nodarbei, vārdos nespēja to pasacīt. Varbūt tā ir nolemtība, varbūt apsēstība…
