Pēdējās nedēļās pār mums gāzusies negatīvas informācijas lavīna. Sen nav nācies izzināt un rakstīt par tik skarbiem un nežēlīgiem notikumiem. Godīgi sakot, man nemaz nepatīk tos atspoguļot avīzē.Par tiem rakstot, nogurstu, piepildu sevi ar negācijām gluži tāpat kā vairums mūsu lasītāju. Vienlaikus saprotu, ka tā ir manas profesijas misija – atspoguļot realitāti, lai cik tā šķistu netīkama. Daru to nevis lai tīksminātos par ļauno, bet lai rosinātu sabiedrību aktīvākai rīcībai, mazinot ļauno mums apkārt.Tāpēc priecājos par katru labu ziņu, ko dzirdu, ko, ai, cik ļoti reti, nākas izlasīt savā elektroniskajā pastkastītē. Tāpēc vēstulīti, kuru saņēmu no kādas nezināmas rakstītājas (adrese sākās ar enta@…), atļaušos publiskot. Man, to izlasot, prieks nozibēja domās, smaids pavīdēja sejā. Ceru, ka šīs gaišās domas priecēs arī citus.«Kā ik vakaru abas ar sunenīti devāmies pirmsmiega pastaigā. Gājiens pa Korfa dārzu apkārt dīķim ar strūklaku vidū nu kļuvis par lielisku mūsu vakara apli. Uz kāda soliņa pamanījām sēžam divus jauniešus – puisi un meiteni. Viņi bija cieši piespiedušies viens otram, negribējās nemaz traucēt, bet citur taciņas nebija. Pamanīju, ka meitenei rokās bija sarkana roze, bet zēns, nolicis galvu viņai uz pleca… runāja dzeju. Garāmejot dzirdēju vien pāris vārdu, tomēr atpazinu skaistāko, kas latviešu mīlas lirikā vispār ir tapis: «.. mani samīs drīz ilgas kā zirgi».Iespējams, jaunieši mācījās uzdotu dzejoli. Bet varbūt zēns to veltīja meitenei. Cik nereāli, vienlaikus skaisti un balti tas šķita šodien vadu, tīmekļu, šāvienu un dūrienu piemēslotā pasaulē.» «Vēlos saņemt un mani priecē labas ziņas.»
