Bauskas pilsētas vakara vidusskolas zālē pirmdien, 6. martā, notika plašs rudenī gaidāmo Saeimas vēlēšanu aģitācijas pasākums.
Bauskas pilsētas vakara vidusskolas zālē pirmdien, 6. martā, notika plašs rudenī gaidāmo Saeimas vēlēšanu aģitācijas pasākums. Tajā sanākušos uzrunāja Saskaņas centra politiķi Nikolajs Zaharovs, Dainis Zelmenis, Jānis Ādamsons un Alfrēds Rubiks.
Baušķeniekiem jāzina, kas aiz tā visa slēpjas, ko no šādām sapulcēm varam sagaidīt. Tālab tajā piedalījās arī “Bauskas Dzīve”.
Sapulce zemniekiem
Uzzinot par šo politisko pasākumu, mūs nedaudz izbrīnīja, kāpēc to organizē mācību iestādē.
“Jānis Žauna (viņš ir oficiālais šī pasākuma organizētājs, arī reklāmas apmaksātājs – V. A.), kura bērni savulaik manā skolā mācījušies, atnāca un lūdza atļauju kopā sanākt 20 zemniekiem, lai pārrunātu savas sasāpējušās problēmas. Taču, kad avīzē izlasīju, kādi te būs politiķi, acis iepletās. Mūsu skola norobežojas no šī pasākuma. Es atbildu tikai par to, lai būtu kārtība, viesiem garderobē vieta, kur pakārt virsdrēbes,” tā skaidro mācību iestādes vadītāja Jeļena Žuravļova. Viņa arī teica, ka par telpu īri maksa no saieta organizatoriem nav pieprasīta.
Alfrēds Rubiks Pētera dēls
Lai arī J. Žauna sacīja, ka šīs sapulces iniciatori ir izmisuma pilnie Bauskas puses zemnieki, tomēr politiķi viennozīmīgi uzsvēra, ka šī ir politiska uzruna potenciālajiem vēlētājiem. Kolorītākās personas atbraucēju vidū, kuras vienīgās tika sagaidītas ar aplausiem, bija J. Ādamsons un A. Rubiks. Pēdējais gan aizrādīja sapulces vadītājam N. Zaharovam: “Nesauciet mani Alfrēds Petrovičs. Šī nav tā auditorija, un nav vairs tie laiki. Esmu Alfrēds Rubiks, ja vajag, varat piebilst, Pētera dēls. Bet latviešiem tas jau nav tā īpaši pieņemts,” skaidroja komunists.
Jā, savu politisko pārliecību A. Rubiks uzsvēra vairākkārt. “Es esmu un biju komunists. Jūs savulaik neticējāt komunistam Rubikam, nu esat nonākuši galīgā purvā. Vakars ir klāt,” tā A. Rubiks vērtēja pašreizējo ekonomisko situāciju valstī. “Jūs te visi gribējāt un paši nobalsojāt par iestāšanos Eiropas Savienībā. Mēs, sociālistiskā partija, nebijām pret iestāšanos ES, mēs bijām pret tādiem iestāšanās noteikumiem. Taču neviens, arī jūs, mūs neklausīja,” klāstīja politiķis.
Bibliotēkās – viens žurnāls
Atbraucēji katrs savas izpratnes robežās analizēja šolaiku dzīvi Latvijā, atrodot tajā tikai negatīvo. Daudzi sāpīgie punkti tika trāpīgi nosaukti. Minēja zemo tautas dzīves līmeni, sagrauto un joprojām neatjaunoto Latvijas rūpniecību, daudzos darba meklētājus ārzemēs. Nosauca reāli iespējamo cukura ražošanas nozares likvidāciju, mežu izciršanu.
Neiztika arī bez klajiem meliem vai populisma. J. Žauna, piemēram, apgalvoja, ka “Bauskā nekur vairs nevar nopirkt sviestu, ir tikai dažādi eļļu maisījumi”. Savukārt A. Rubiks savu iebildi pret bezjēdzīgo naudas tērēšanu nacionālās bibliotēkas būvei pamatoja šādi: “Latvijā lauku bibliotēkās nav kompjūteru, avīzes nevar izrakstīt. Ir viens divi laikraksti, pasūtīts tikai viens žurnāls.” Spekulēja arī ar šoruden Rīgā paredzamo NATO samitu, tā sarīkošanai atvēlētajiem miljoniem, kuri noteikti tiks nozagti. D. Zelmenis apgalvoja, ka noziedzība valstī ir iestrādāta likumdošanā, kas arī liecina par to, ka šī valsts sen jau ir nozagta.
Pieprasa konkrētību
Pēc nepilnu divu stundu ilgās pārmetumu, pat slēpti izteiktu draudu paušanas pamazām “pamodās” daži no aptuveni 70 skolas zālē sanākušajiem. “Jūs te visus mūs audzināt, rājat, ir patiešām jājūtas vainīgiem. Bet es vēlos zināt, ko man darīt tālāk, par ko balsot šoruden. Ja izvēlēšos jūsu partiju, vai iesit valdībā, kā domājat ieviest kārtību?” no zāles atskanēja konkrēti jautājumi. A. Rubiks viennozīmīgi pateica: “Es valdībā neiešu, to darīs citi mūsu partijas cilvēki.” Viņš arī atzina, ka nebūs receptes, ko darīt šajā situācijā, apgalvojot vien, ka “beidzot jādzen zagļi laukā no visiem kabinetiem”. D. Zelmenis skaidroja, ka nevienā kapitālistiskā valstī sociālie labumi tautai nav uzdāvināti. Tos visus tauta panākusi cīnoties, streikojot un piketējot. “Ja mēs par savām interesēm neiestāsimies, tad neviens cits par mums neinteresēsies. Pie rīkles ir jāgrābj, citādi neviens jūs neizdzirdēs,” padomu deva D. Zelmenis.
Bez atbildes palika arī kādas kundzes replika A. Rubikam nekritizēt tikai 15 aizvadītos neatkarības gadus, bet padomāt arī par to ļaunumu, ko latviešu tautai nodarīja 50 okupācijas gadi.
Noklausījušies pāris stundu ilgo audzināšanu un tā arī nesadzirdējuši konkrētu rīcības plānu, kā pārvarēt krīzi, kas pārņēmusi mūsu ekonomiku, novedusi depresijā daļu sabiedrības, ļaudis pamazām sāka izklīst. Jāpiebilst vien, ka šo “20 zemnieku sapulci” filmēja arī Krievijas televīzija. Būsim gatavi uz visu.
