Raža novākta, apcirkņi piepildīti. Zemnieks uz brīdi var atliekt muguru, ievilkt elpu un zemes darbus atstāt mierā līdz pavasarim. Bet pārdomas par aizvadīto cēlienu vēl pavadīs visu ziemu. Senāku laiku gudrība teic, ka zeme aparama līdz Miķeļiem, no tiem ziemai vārti vaļā. Tā gan, tikai ierastās ziemas mūs pagodina arvien retāk.
Dabā iestājas lielais miera laiks. Un lapkritī tajā dodas gan koki, gan, biežāk kā citos gadalaikos, arī cilvēki. No Miķeļiem līdz Mārtiņiem miglas aizsegā velīši staigājot un aplūkojot savas mājas un laukus. Latviešu senajā kultūrā veļu godāšana bijusi pazīstama vēl pirms kristietības ienākšanas Baltijā. Mirušo gari dažādi dēvēti, kā «Bauskas Dzīve» jau iepriekš rakstījusi, – par veļiem, velēniešiem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem, paurīšiem, leļiem, urgučiem, ēniem, māžekļiem, māniķiem, raudačiem, – kā kurā novadā.
Dažādi ticējumi saistās ar šo īpašo rudens laiku. Veļus ciemoties viņu bijušajās mājās aicinājusi un gaidījusi visa saime. Mūsu senči esot ticējuši, ka cienasts veļiem atstājams uz saimes galda vai noliekams klētiņā un tam jābūt tikai no pašu mājas ēdiena, lienēt nedrīkstot. Iļģu naktī no 1. uz 2. novembri esot ēdiens pirtī jāliek, vislabāk biezputra. Šajā laikā nedrīkstot pa naktīm apkārt staigāt, tad veļi maldina gājēju. Bet ēdiens, ar ko veļi baroti, jādod slimam kustonim, tas tad tiekot vesels. Un vēl šajā laikā esot klusāk jārunā, lai velīšus neizbiedētu. Trokšņaini darbi bijuši jāatliek uz vēlāku laiku, bet tumšajos vakaros sanākuši kopā, lai atcerētos mūžībā aizgājušos dzimtas cilvēkus.
Novembris mums ir atceres un svecīšu aizdegšanas laiks mūsu vistuvāko, citā saulē aizgājušo cilvēku piemiņai. Šī tradīcija, tāpat kā senās ieražas par darāmo veļu laikā, apliecina mūsu kolektīvās zemapziņas dziļāko saikni ar senčiem, un dabas mūžīgo ritumu.
