Tuvojoties valsts svētkiem, domas biežāk aizķeras pagātnē.Šķiet, tas bija pavisam nesen – tikai pirms nieka 21 gada, kad notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress, manifestācija Mežaparka estrādē, aizlūgums Doma baznīcā un kulminācija – Rīgas pils Svētā Gara tornī uzvelk sarkanbaltsarkano karogu un pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem legāli svin Latvijas valsts proklamēšanas dienu, 18. novembri.Kā vienā elpas vilcienā paskrēju-ši šie gadi, priecājoties par atgūto brīvību, kuru drīz vien iespiežam NATO un Eiropas Savienībā. Valsts prezidenti mūs uzmundrina ar buramvārdiem: mēs esam stipri! mēs esam vareni! mēs esam lepni! Pēkšņi kā patieso spēku pārbaudījums nāca pasaules ekonomiskā krīze, un pirms gada atklājās, ka esam iekļuvuši dziļā bedrē. Valsts iztukšota, un no bankrota to spēj glābt vienīgi prātam neaptveramu summu aizņemšanās no Eiropas un no Starptautiskā Valūtas fonda, kas tagad diktē savus noteikumus, kuri visvairāk nospiež tautas mazturīgāko daļu. Manuprāt, Latvijas neatkarība ir stipri apdraudēta, un aiz austrumu robežas jau gaida hiēnas, gatavas pievākt nogurdināto laupījumu.Kā tas varēja notikt? Šādu jautājumu LTV 1 žurnālisti uzdeva bijušajiem Valsts preziden-ta kandidātiem Ilgai Kreitusei un Aivaram Endziņam. Pēdējais apstiprināja arī manas domas, ka sākums jāmeklē tālākā pagātnē, kad tauta milzīgā pacēlumā Latvijas Augstākajā Padomē (AP) ievēlēja Tautas frontes virzītos un atbalstītos deputātus. Jā, viņi 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību. Taču nepagāja ne gads, kad AP deputāti krasi novirzījās no tās programmas, kādu bija izstrādājusi Tautas fronte. Tas faktiski bija arī šīs neformālās organizācijas gals. Drīzi vien pēc neatkarības Deklarācijas pieņemšanas AP deputāte Emerita Buķele par to atklāti runāja tikšanās reizē ar tautfrontiešiem Bauskā.Privatizācijas guvuma garšu sajutušos pamazām pārņēma alkatība, kas pēdējos gados sasniedza epidēmijas mērogus. To sekmēja «Latvijas ceļa», Latvijas Pirmās partijas, Tautas partijas un to finansētāju izstrādātie un atbalstītie dažādi tulkojamie likumi. Un, lūk, rezultāts: valstī ir pustūkstotis miljonāru un pilnīgi iztukšota kase. Valsts pilnībā vairs nespēj pildīt pat elementārās funkcijas, uz nenoteiktu laiku malā nobīdīta kultūra, izglītības darbiniekus uztur entuziasms un savas profesijas misijas apziņa, katastrofālā situācijā nonākusi medicīna.Latvijā vēl palikušie darbspējīgie un darbā paturētie vairs nejaudā apmierināt visu miljonu tīkotāju apetīti, un korupcija kļuvusi gandrīz vai par valsts politiku.Ko darīt? Varbūt vairāk jādomā un jāatceras, kas noveda Latviju tur, kur tagad esam, kad sasniegumu vietā jāsāk aprēķināt 21 gadā zaudēto – morāli un finansiāli. Pārāk daudz ir sakritību («Parex» bankas krahs, Kalvīša noslēpumainās sarunas Kremlī, Šķēles atgriešanās politikā, Krievijas militārie manevri abpus Baltijas valstīm un paziņojumi par likumīgām tiesībām izvērst karadarbību citās valstīs), lai bezatbildīgi pakļautos iespējami jaunām «pozitīvisma kampaņām» un par «Arēnas Rīga» griestiem vēl augstākiem lidojumiem pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Tas atkal apdullinās vēlētāju prātus, un pēc varas krēsliem tīkojošie «vecbiedri» tiks pie aizgūto miljardu «administrēšanas».Svētki ir tieši tas laiks, kad par visu var nopietni padomāt, atcerēties un izlemt, kāda būs tava, mana, mūsu visu stratēģija, realizējot reizi četros gados Latvijas Republikas Satversmē garantēto varu un iespēju noteikt, kam uzticēt savu valsti.
