Tiekoties ar gados vecākiem cilvēkiem, bieži vien kā neatņemams palīglīdzeklis atmiņu stāsta ieskicēšanai kalpo fotoalbums.Kādam tās ir teju simtgadīgas studijā uzņemtas ģimenes bildes – stalts tēvs ar koptām ūsiņām uniformā, mamma ar krāšņu galvas rotu un sapņainu skatienu un pats intervējamais vēl pirms pirmā friziera apmeklējuma. Savukārt citam atkal padzeltējušajās un nereti izplūdušajās fotogrāfijās redzami skati no Sibīrijas. Katra bilde neatkarīgi no tā, kas tajā redzams, veido mūsu visu kopējo vēsturi.Bet vai šajā digitālajā laikmetā dzīvojošajiem jauniešiem būs, ko parādīt saviem mazbērniem? Diez vai, un pieņemu, ka virtuālajās grāmatās par pašreizējo kultūru būs atrodams pat mazāk informācijas nekā par «tumšajiem gadsimtiem» Senajā Grieķijā.Pašlaik iemūžināt dažādus savas dzīves mirkļus var teju katrs, jo digitālie fotoaparāti ir pieejami, sākot ar latiem četrdesmit. Tiem, kam nav pārāk augstas prasības, pietiks ar to, kas iebūvēts mobilajā telefonā. To apgūšanai nav jāiziet pat īpaša apmācība – nospied tikai podziņu. Taču šīs fotogrāfijas nav paliekošas, un ir brīnums, ja tās kaut kur vēl atrodamas pēc gada, nerunājot par pieciem un vairāk. Iemesli tam ir dažādi, taču visbiežākais no attaisnojumiem, ko nākas dzirdēt, – dators «nobrucis».Ko darīt, lai «izglābtu» vēsturi? Bildes un to kopijas, protams, var glabāt pēc iespējas vairākos un dažādākos datu nesējos – ārējos cietajos diskos, zibatmiņās, diskos, taču, kā pēdējā laikā esmu pārliecinājies, visdrošāk ir glabāt tās fotopapīra formātā, kas nemaz nav tik dārgs prieks. Fotogrāfija vai albums ar vairākām mazākām bildēm var būt ļoti skaista un personīga dāvana sev tuviem cilvēkiem. Pirms kāda laika šādu albumu – pilnu ar jaunības piedzīvojumiem – uzdāvināju draugam, kas nu jau dzīvo ārzemēs. Liels bija viņa pārsteigums par to, ka vēl kaut ko tādu kāds ir saglabājis.
