Novērtē māku koncentrēties pozitīvajam.
Novērtē māku koncentrēties pozitīvajam
Codiete Baiba Litiņa, Rīgas Dizaina mākslas vidusskolas apģērbu dizaina nodaļas 4. kursa audzēkne, dzimusi Čūskas gadā Ūdensvīra zvaigznājā. Baibas modelētie tērpi demonstrēti vidusskolas skatēs, “Baltic Beach party” modes skatē Liepājā. Beigusi Codes pamatskolu un Bauskas mākslas skolu.
Kā māksla kļuva par tavu aicinājumu?
– Bērnībā mamma domāja mani sūtīt mūzikas skolā, bet man ļoti negribējās. Izvēlējos mākslas skolu. Mammas brālēns tur tolaik strādāja, pasniedza tēlniecību. Viņš un viņa dzīvesbiedre ir restauratori. Abas vecmāmiņas ir labas rokdarbnieces, tuvas mākslas pasaulei. Mācoties 8. klasē, pabeidzu Bauskas mākslas skolu. Domāju, ko darīt tālāk pēc 9. klases beigšanas. Uz parasto vidusskolu negribēju iet, jo bija pierasts, ka mākslas skolā ir citādāka attieksme, pasniedzēji ir kā draugi. Mācīties arī interesantāk. Tā iestājos Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā.
Kāpēc izlēmi doties apmaiņas programmā uz Franciju?
– Sākumā īsti nevarēju izlemt, vai pieteikties. Domāju, kā paspēšu paveikt visu, jo tiem, kuri brauc, nekādas atlaides mācībās netiek dotas. Vienudien nodaļas vadītāja uzaicināja uz pārrunām mani un vēl divas meitenes. Mūs izvēlējās pēc sekmēm un sasniegumiem mākslas jomā. Kad uzzināju, ka tomēr došos uz Parīzi, biju pārsteigta. Skolotāja, kura atbildēja par apmaiņas programmu, teica: “Štrunts par skolu! Galvenais, ka divus mēnešus dzīvosit netālu no Parīzes.” Tā es iekļāvos Leonardo da Vinči mākslas programmā. Parīzē pavadīju divus mēnešus – no 29. februāra līdz 1. maijam.
Par skolu Parīzē gandrīz neko nezināju. Sabiedēja fakts, ka tā esot ar tehnisku ievirzi, kur visam jābūt perfekti nostrādātam, bet ar mākslu saistības mazāk. Skola bija kaut kas līdzīgs tehnikumam. Pāris grupu apguva flīzētāja un betonētāja arodu.
Kā atšķiras izglītība Francijā no šīs sistēmas Latvijā?
– Mācību iestādēs ir daudz brīvlaiku. Divos mēnešos tādu bija divi. Audzēkņi piketu laikā arī nenāk uz skolu. Tauta nemīl savu jauno prezidentu, īpaši skolotāji, jo viņš veic izglītības reformas. Gadījās pat tā, ka atnācām uz skolu un tur neviena nebija. Skola bija internacionāla, daudzi no Alžīrijas, Marokas. Tāpēc viņus grūti savākt, jo cita mentalitāte. Franči gan vienmēr ir ļoti pieklājīgi. Skolā bija jāievēro noteikums, ka nedrīkst parādīt reliģisko piederību, aizliegtas musulmaņu galvassegas, līdz ar to arī visas citas cepures.
Kādi ir tavi iespaidi par Franciju tagad?
– Man ļoti iepatikās, priekšstats diezgan sakrita ar realitāti. Franči ir lepna tauta, kas ļoti uzsver savas kultūras vērtības, mākslu, arī vīnus. Viņi ciena savu valodu un raugās, lai runātu ļoti pareizi. Nav tādi kā latvieši, kas piesārņo valodu. Francūzis vienmēr atvainosies, ka nerunā labi angliski, pat ja angļu valodas prasme ir ļoti laba.
Daudzi franči perfekti zina savas zemes vēsturi. Viens būvniecības skolotājs mums izstāstīja visu Francijas vēsturi. Franči ļoti interesējas par mākslu. Ja atvērts jauns muzejs, visi cenšas to apmeklēt: “Mums ir jauns muzejs, mēs ejam skatīties!”
Franču ēšanas kultūra ir apbrīnojama. Tiklīdz ir brīvs laiks, viņi gatavo paši, necenšas apmeklēt restorānus. Viņi nelieto pusfabrikātus. Vīnu dzeršana arī ir ļoti īpaša – katram ēdienam savs. Ļoti labi vīnos orientējas vīrieši. Laikam tāpēc Francijā atļautais promiļu skaits, vadot mašīnu, ir lielāks. Viņi prot lietot alkoholu. Ja frančiem aizliegtu dzert vīnus, viņi uztaisītu revolūciju (smejas).
Franči sevi nenostrādina. Ja pusdienlaiks, tad visi dodas pusdienās. Ja brīvdiena, tad viņi tiešām nestrādā. Arī futbols frančiem ir asinīs. Brīvdienās jau astoņos daudzi ir sporta laukumā.
Vai paguvāt iepazīt arī Franciju ārpus Parīzes?
– Paši franči atzīst, ka Parīze nav Francija, jo tā ir ļoti multikulturāla pilsēta. Bijām studentu pilsētā Rennē, kur ir valodu fakultāte un tālab gandrīz visi runā angliski. Tur ir ļoti skaista un arī neparasta arhitektūra – ar šķībām mājām. Skolotājas ģimene, ar ko kopā braucām, par mums ļoti rūpējās. Varbūt nākamgad, apmaiņas programmu realizējot, skolotājas atbrauks pie mums. Pēdējā vakarā ar pasniedzējām bijām pat diskotēkā. Ievēroju, ka franči dzīvi vairāk izbauda pēc 30 gadiem.
Kā viņi izturējās pret jums, ieceļotājām?
– Franči ir ļoti atsaucīga tauta. Interesanti bija veikalā, kad gājām pirkt audumu, bet pārdevējs nemaz nerunāja angliski. Arī pilsētā cilvēki, redzēdami, ka kaut ko meklējam kartē, nāca klāt un jautāja, kur mums vajag, rādīja ielas.
Vai tu gribētu vēl kādreiz doties uz šo zemi?
– Noteikti. Man jau liekas, ka es vēl Parīzi īsti nepazīstu, kaut arī katru nedēļu trīs dienas pavadījām tur. Pilsētā ir tik daudz muzeju! Divreiz bijām Luvrā. Divās dienās labi ja trešdaļu paspējām aplūkot. Beigās acis vairs neko neatšķīra. Bijām Pompidū centrā, Pikaso, Dalī, masku muzejā.
Ko franči zina par Latviju?
– Vieni vispār neko par Latviju nezina, otri jau šo to var pastāstīt par mūsu zemi. Minot, kur Latvija atrodas, bija pat varianti – Dienvidamerika, Āfrika. Vienmēr visur jautāja, no kurienes esam. Daudzi minēja, ka no Krievijas, Zviedrijas.
Skatot fotogrāfijas, franči teica, ka Rīga esot nedaudz līdzīga Parīzei, piemēram, Tērbatas iela, vēstniecību rajons, jūgendstila mājas.
Un kā ar izklaides iespējām Francijā?
– Sēna ar visiem tiltiņiem ir burvīga – Mākslinieku tiltiņš, kur visu nakti cilvēki dzied, muzicē, atpūšas. Parīzē ielās var lietot alkoholu, jo franči nepiedzeras, nemētā apkārt pudeles. Ļoti patika sēdēt uz salas pie Parīzes Dievmātes katedrāles – no abām pusēm ūdens, Parīze jau izgaismota. Forša izjūta.
Cilvēki ir ļoti pieklājīgi, turklāt tas ir patiesi. Kaut vai lielveikalos. Ļaudis sarunājas ar pārdevējām, cits citu nepazīstot, izsaka komplimentus. Patīk, ka viņi koncentrējas uz pozitīvo, kaut gan daudz nepatīkamu lietu ir arī viņu sadzīvē.
Ko Francijas brauciens tevī ir mainījis?
– Man ir iepatikušies franču mākslinieki. Pat tie, kuri man agrāk nemaz nepatika. Kā teica viena mana skolotāja, esot Francijā pavasarī, tu beidzot saproti, kāpēc impresionisms ir radies tieši tur. Tāpat, redzot daudzu mākslinieku darbus oriģinālā, var labāk izprast viņu gleznošanas stilu, attīstības ceļu. Atbraukusi atpakaļ, jutos ļoti dīvaini. Kursabiedri teica, ka bijusi enerģijas pilna. Vēlāk tas viss noplaka, jo Latvija nedaudz uzdzen depresīvu noskaņu. Tagad vairāk novērtēju, kā tūristi jūtas Latvijā, jo mums nav nekādu transporta shēmu, ne citu lietu, kas palīdzētu orientēties.
***
Viedokļi
Signe Pansova, Bauskas mākslas skolas pedagoģe: “Atceros Baibas lielisko krāsu izjūtu. Tā bija viņas apģērbā, gleznojumos un citos mākslas skolas uzdevumos. Bauskas mākslas skolu beidzot, meitene nākamo latiņu pacēla augstu. Stājās divās mācību iestādēs – Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā. Uzņēma abās, bet izvēlējās Dizaina skolu. Viņa zināja, ko vēlas darīt pēc pamatskolas beigšanas.”
Ņina Saulīte, klases audzinātāja Codes pamatskolā: “Baiba bija ļoti mērķtiecīga un neietekmējama. Ja viņa kaut ko bija izdomājusi, tad arī izdarīja un neviens no malas meiteni nevarēja iespaidot. Pamatskolas gados bija manāms viņas stils, kas atšķīrās no pārējiem. Izdarīga, pieklājīga, labi mācījās.
