Rundālietei Rasmai Zeijerei 7. februārī bija 75. dzimšanas diena, bet joprojām vairākas dienas nedēļā viņa vada vācu valodas stundas pagasta vidusskolā. Mācību iestādēs Rasma Zeijere strādājusi no 1949. gada.
Rundālietei Rasmai Zeijerei 7. februārī bija 75. dzimšanas diena, bet joprojām vairākas dienas nedēļā viņa vada vācu valodas stundas pagasta vidusskolā. Mācību iestādēs Rasma Zeijere strādājusi no 1949. gada. Latvijas Universitātē sākusi studēt 1948. gadā, bet, kā pati saka, – notika liels blīkšķis un no augstskolas bija jāaiziet. Labi cilvēki palīdzējuši, un 1961. gadā viņa mācības atsākusi, studējot brīžiem klātienē, brīžiem neklātienē.
Vai jūs sevi uzskatāt par īstu rundālieti?
– Esmu iedzimtā un milzīga lokālpatriote. Nomirt var visur kur, bet dzīvot – tikai Rundālē. Te ir tāds skaistums apkārt. Mājas, kurās dzīvoju, sauc par “Ķildām”. Tas nav mūsu ģimenes likts vārds, bet par to vietu senatnē bijis liels strīds. Atgriezies no strēlniekiem, tēvs dabūja bankā aizņēmumu un nopirka šīs mājas. Mēs tur laimīgi dzīvojām, kamēr uznāca karš, pēc tam sākās kolhozu laiki. Vienā no mūsu ēkām ielika pasaules ļaudis, kuriem nekas nerūp. Dzīvojām līdzās 50 gadu, tāpēc saku, ka man Sibīrija nav vajadzīga, man tā ir bijusi mājās. Četras ēkas viņi mums nokurināja, kokus nocirta, bet tas ir pagājis, ko tur pieminēt.
Īsto rundālnieku gan ir ļoti maz palicis. Viņus var satikt vasarās kapu svētkos un reizi piecos gados skolas apaļās jubilejās. Tad atbrauc cilvēki no malu malām. Kapu svētkos man ir jāsveicinās uz katra stūra. Tur dus daudz mūsu cilvēku, kuri ir šejieniešiem labu darījuši.
Pastāstiet par viņiem!
– Vai nu visus var pieminēt. Tur guļ mūsu Vecā Māsiņa, tā mēs viņu saucām, jo viņai nebija smuks uzvārds – Antonija Čure. Cilvēkam palicis labāk, māsiņu sastopot vien. Viņa ar spieķīti gāja un vienmēr piestāja mājās, kur kāds bija slims. Brīnišķīgs cilvēks.
Valdemāra Ancīša sastādītajā 2004. gada kalendārā uzšķīru rakstu par Konstantīnu Aizpuru – Pilsrundāles skolas pedagogu 1943./1944. gadā. Viņš bija labs literāts, tulkoja no poļu un krievu valodas Ādama Mickēviča, Puškina darbus. Viņš rakstīja dzeju, ko solīja drukāt, bet nedrukāja, rakstīja lugas, ko solīja uzvest un nekad neuzveda, tā par Aizpuru raksta Ancītis. Mūsu skolas jubilejā 1969. gadā man bija jāsaka runa. Biju spītīga – citātus paņēmu no Konstantīna Aizpura un Jāzepa Valdmaņa, mūsu skolotājiem un dzejniekiem.
Vai ir arī teikas, nostāsti par šīs puses cilvēkiem?
– Piemēram, kā Ķeķīlas saimnieks ar velnu cīkstējies uz tilta. Saimnieks tajā brīdī teicis, lai Dievs viņam nākot palīgā, un velns uzreiz atstājies, ko tad viņš viens pret diviem. Interesanti, ka Ķeķīlas saimnieks sacerējis dažādas rīmes īsti tautiskā stilā: “Putēj, putēj, kas tur putēj/ tā kā lielais ceļš, kad put,/Skālmaņ” Kārlim kāzas putēj,/ govju šļencku apprecot.” Šejienes saimnieki sējuši āboliņu un varējuši bankai samaksāt parādus. Par to tāda rīme: “Bastardiņš tas pestītājs,/banku grēku deldētājs.” Kladēm vien viņam bijušas dziesmas par visādiem gadījumiem pierakstītas.
Kā esat to izdibinājusi?
– Stāsti lido pa gaisu kā tīmekļi rudenī un pie kāda pielīp. Es arī tos neesmu pierakstījusi, man tie ir galvā.
Vai skolēniem arī tos stāstāt, atmiņas pierakstāt?
– Nē, bērniem es mācu angļu un vācu valodu. Ja kaut ko atceros, tas ir manam priekam. Lai kaut ko prātā paturētu, atmiņa ir jātrenē. Es to daru, mācoties no galvas dzeju angļu valodā. Bet pierakstīt varbūt vajadzēja tēva atmiņas. Viņš bija strēlniekos, pie pulkveža Jukuma Vācieša, un tajā Ziemsvētku dievkalpojumā Piņķu baznīcā piedalījies.
Jūs jau varējāt atpūsties no darba, tomēr nākat uz skolu.
– Tāpēc, ka nevaru nestrādāt, tā esmu ieprogrammēta. Nav tā, ka kopš jaunības gribēju būt skolotāja. Vācu laikā mūsu mājā ielika vāciešus dzīvot. Tā iemācījos valodu un gribēju studēt to, kas padevās. Ar lielu mīlestību atceros augstskolas pasniedzējus, īpaši ebrejus.
Kāpēc tieši viņus?
– Cienu ebrejus, jo viņi visās jomās ir ļoti labi un sekmīgi strādā. Man bija kādi seši gadi, kad nokritu no augsta koka uz akmeņu kaudzes un roka salūza vairākās vietās. Ārsts Nisselovičs Bauskā kauliņus salika un roku sašuva. Kā es priecājos par jūsu avīzi dienā, kad pie raksta par Bauskas ebrejiem bija Nisseloviča ģimenes fotogrāfija! Es pat nobučoju to bildi un avīzi ieliku albumā.
Bauskas žīdiņš Feitelmans andelējās ar lopiem, veda savos ratos aitas, cūkas, teļus un bērnus augstās skolās izskoloja. Cepuri nost viņa priekšā! Aktieris Uldis Dumpis gluži no viņa noskatījis to Ābram” darīšan” Skroderdienu uzvedumam. Pat solis tāds pats, galvas pagrieziens, it kā viņš to būtu redzējis.
Ziedi vāzēs no jūsu jubilejas?
– Dzimšanas dienā biju slima ar gripu. Kolēģes mani apsveica vēlāk. Ar svecīti mani “dedzināja” un rokas saslēdza, jo es runājot valodā, ko citi nesaprot, aplīmēja ar visādām uzlīmēm. Tāds literāri dramatisks uzvedums – ceļojums laikā. Bija alu cilvēki, sociālisms un pat zvans no Kremļa – mūsu direktors no sanatorijas. Biju lielā sajūsmā.
Dzimšanas dienā jūs esot apsveicis Kārlis Sebris…
– Tas notika pirms vairākiem gadiem. Kad uz skolu atbrauc kādi mākslinieki, aktieri, pēc uzstāšanās viņus pacienā un mani sūta runāties. Daudz jauku cilvēku tā esmu sastapusi. Sebris skolā bija februārī, drīz pēc manas dzimšanas dienas. Ziedi vēl bija vāzēs, un viņš apvaicājās, kam tie dāvināti. Pēc dažām dienām pienāca kartīte ar viņa apsveikumu. Vai nav mīļi?
Ar Hariju Liepiņu man bija arī tāāds piedzīvojums. Viņš ar Mudīti Šneideri viesojās te vienā Skolotāju dienā. Viņi runāja fragmentu no izrādes “Minhauzena precības”. Ar vāzi gāju uz tualeti pēc ūdens puķēm. Rauju durvis vaļā, un pretī Harijs Liepiņš sēž uz poda visā godībā. Viņš ar” nav apmulsis un sauc: “Droši uz priekšu!” Atbildēju ar vārdiem no viņa tikko lasītās lomas: “Spoks, es tevis neredzu!”, un abi smējāmies.
Jūs esat humora pilna, jauka. Kā gadījies, ka dzīvē esat palikusi viena?
– Tāds ir daudzu pēckara laiku skolotu sieviešu liktenis. Aizbrauciet uz Lestenes kapiem, tur guļ mūsu līgavaiņi. Sibīrijā likteņus salauza, Volhovas purvā apraka. Tūkstošiem viņu ir Rietumos. Taču nejūtos viena. Man ir dažas labas draudzenes ārpus skolas. Seši krustdēli, visi izstudējuši, strādā labās firmās. Atbrauc un uzceļ man malkas šķūnīti.
Pie manis nāk kaimiņu puikas Gatis un Žeņka. Viņi man palīdzēja, kad slimoju ar gripu, nogrieza maizīti, atveda kazu uz istabu izslaukt, jo nevarēju uz kūtiņu aiziet. Viņi no meža atnesa priežu zarus, ko padedzinājām, lai ir labāks gaiss istabā. Ne man ir mātes jūtas pret viņiem, ne es viņus ļoti mīlu, un nav viņi labākie skolnieki. Bet mēs esam komanda! Puikām vajag vietu, kur var atnākt un viņus uzņem kā līdzīgus.
***
VIEDOKLIS
Par Rasmu Zeijeri:
– INTA KAMOLA, pilsrundāliete: “Ļoti laba vācu valodas skolotāja, manuprāt, viņai ir visilgākais darba stāžs skolā. Spēlējusi arī teātri, strādājusi bibliotēkā, jauks cilvēks.”
– ĀRIJA KRAŅEVSKA, bijusī kolēģe: “Esam vienaudzes. Rasmai ir stingrs raksturs, viņa ir krietna, taisna, godprātīga.”
– MUDĪTE STRAZDIŅA, baušķeniece: “Viņā jūtama veco laiku inteliģence. Rasma Zeijere ir ļoti erudīta, ar plašām zināšanām.
