Kā atgūt prieku un sparu pēc smagā negadījuma upmalā, stāsta baušķeniece Inese Šiltere.
Kā atgūt prieku un sparu pēc smagā negadījuma upmalā, stāsta baušķeniece Inese Šiltere
Pirms 2003. gada 25. maija reti kurš Latvijā bija dzirdējis baušķenieces Ineses Šilteres vārdu. Tagad viņu pazīst daudzi, Inese uzstājusies televīzijā, ar cilvēktiesībām un likumdošanu saistītā konferencē stāstījusi par savu pieredzi.
Smagi traumēta pludmalē pie Mūsas, tiesvedības procesā Inese no cietušās kļuva par apsūdzēto. Pēc gadu ilgas ārstēšanās Inese atklāti stāstīja par notikušo plašsaziņas līdzekļiem, uzsverot, ka jebkurš atpūtnieks upes malā Bauskā var tikt sabraukts tāpat kā viņa. Šī atklātība nepatika vīrietim, kurš šajā lietā bija notiesāts un izcieta sodu. Viņš vērsās tiesā pret Inesi, kura aizskārusi notiesātā godu un cieņu. Šī tiesvedība vilkās apmēram gadu, līdz tika izbeigta pēc paša prasītāja vēlmes.
Aizvadītajos piecos gados Inese ir daudz iemācījusies. Paciest sāpes un aizvainojumu. No jauna saprast, kā tas ir staigāt; pieņemt līdzcilvēku palīdzību un nenovīdību vienlaikus.
Tā ir cita Inese, stiprāka un gudrāka nekā pirms liktenīgā negadījuma.
Zinu, ka tas nav nācis viegli. Vai vēlies par to runāt?
– To laiku atceros bez īpašas sajūsmas. Reizēm pat brīnos, cik liels bija mans gribasspēks un vēlēšanās dzīvot. Pēc operācijām gulēju kā baļķis, mani baroja ar karotīti, mainīja pamperus. Tā varēja palikt uz mūžu. Viss ir nācis caur lielām fiziskām un morālām sāpēm, prātojot, kāpēc tā notika un kāpēc tieši ar mani.
Vai tev līdzās bija cilvēki, kuriem jūties pateicīga?
– Tādu bija un ir ļoti daudz. Vispirms mani tuvinieki – mamma un māsa. Viņas cilāja un masēja manas kājas, kad pati nespēju tās vingrināt. Daudz palīdzēja krustmāte un krusttēvs, kuri jau aizsaulē. Viņu aiziešanu paātrināja pārdzīvojumi par manu nelaimi.
Bija vajadzīgas asinis, un mani darbabiedri kļuva par donoriem. Kolēģi Bauskā, Iecavā, Vecumniekos un Dobelē, līnijdejotāju grupa ziedoja naudu, lai varu atveseļoties sanatorijā. Pestīšanas Armijas Bauskas korpuss sagādāja īpašu gultu no Zviedrijas, lai nerodas izgulējumi.
Viens otrs draugs pie manis neatnāca, taču apciemoja un atbalstīja tādi, ar kuriem iepriekš biju tikai pavirši sasveicinājusies. Vienmēr būšu pateicīga savam tiešajam priekšniekam Rišardam Šakelam, kurš katru nedēļu atrada laiku apciemojumam.
Vai tiesa, ka atveseļošanās un tiesāšanās laikā radās īpaša interese par jurisdikciju? Gribētu to studēt?
– Esmu tāda, ka gluži uz citiem vien nepaļaujos. Tiesā man bija advokāts, bet centos arī pati lasīt Krimināllikumu, lai zinātu, kā par sevi pastāvēt. Tiešām iedziļinājos likumos tiktāl, ka daudzus no tiem varu citēt no galvas. Kolēģi smējās, ka tikai diploma man trūkst.
Jurists Ivars Redisons, biedrības “Par godīgumu tiesu varas sistēmā” pārstāvis, uzaicināja piedalīties konferencē ar mērķi rosināt konkrētas izmaiņas Krimināllikumā. Tur satikies ar cilvēkiem, kuri līdzīgi tev cietuši no likumdošanas nepilnībām. Vai tas bija pārsteigums?
– Pārsteigums bija iepazīšanās ar Ivaru Redisonu, vienu no barikāžu laika līderiem Tautas frontē. Viņš bija atbraucis uz vienu no tiesas sēdēm Bauskā, kad pret mani vērsās notiesātais. Izlasījis internetā “Bauskas Dzīves” publikāciju, Ivars jutis pienākumu ierasties mani atbalstīt. Piedaloties konferencē, izjutu, ka plašsaziņas līdzekļus šis process interesē. Tas stiprināja pārliecību, ka esmu rīkojusies pareizi, nododot atklātībai ar manu nelaimi saistītus faktus.
Taču šī “izrunāšanās” nepalika bez sekām.
– Jā, jo sakarā ar to, ka pret mani bija iesniegta sūdzība tiesā, esmu iekļuvusi tiesājamo personu soda reģistrā. Kaut arī nekad neesmu bijusi notiesāta. Tāpēc, ka pret mani bija ierosināta lieta, nevarēju, piemēram, saņemt kredītu mācībām.
Tagad esi pievērsusies fotogrāfijas studijām. Kas tevi interesē šajā apturēto mirkļu mākslā?
– Pirmo bildi uzņēmu, vēl skolā mācoties, bet līdzās nebija cilvēka, kurš pamācītu fototehnikas iespēju izmantošanā. Laiku pa laikam pie fotografēšanas atgriezos. Ko redzēju, to bildēju, bet ne vienmēr patika galarezultāts. Mīlu un apbrīnoju tos, kuri prot saredzēt un atainot skaistumu cilvēkos, dabā. Pamazām tam tuvojos un daru to ar lielu interesi, apgūstot arī režiju, zīmēšanu, gleznošanu, mākslas vēsturi un vēl daudz ko citu.
Kas vēl aizpilda tavu brīvo laiku?
– Daudz lasu, īpaši detektīvus, patīk arī filozofija, ezotērika. Nesen izlasīju Saimona Blekbērna grāmatu “Neatvairāms ievads filozofijā”. Jādomā līdzi katram teikumam, bet saturs bija aizraujošs.
Ļoti patīk floristika. Kādu laiku tirgoju ziedus, un saimnieks nosūtīja mani uz kursiem. Fantastiska nodarbe. Labprāt pie tās atgrieztos. Pirms diviem gadiem sāku remontēt dzīvokli. Meistari mālēja, bet man lielākais prieks – izdomāt interjeru. Vienīgi naudas pietrūkst jaunām mēbelēm. Apmēram četrus gadus izplatu firmas “Avon” kosmētiku. Tas ir ļoti sievišķīgi. Pati sāku lietot šos produktus, un man patīk.
Spēlēju “Superbingo”, esmu bijusi TV 3 studijā. Tagad skatos raidījumus vinnētajā televizorā un pērku jaunas loterijas biļetes. Ja vien ir izdevība, cenšos ceļot. Pašmācības ceļā internetā mācos angļu valodu, bet programmā ir vēl septiņas valodas.
Prieks to dzirdēt. Vai tas nozīmē, ka notikušajam esi tikusi pāri?
– Man tik daudz ko gribas darīt, vienīgi diennaktī stundu par maz. Neapgalvošu, ka man nekas nesāp. Un kā vēl, bet ir jādzīvo, un viss. Kopš nelaimes ir pagājuši pieci gadi. Katru dienu izbaudu ar pilnu sparu un prieku.
***
Uzziņai
INESE ŠILTERE, baušķeniece, beigusi Rīgas Pedagoģisko skolu un 12 gadu strādājusi pirmsskolas iestādēs Iecavā un Bauskā. Pēc sekretāru kursu pabeigšanas strādājusi dažādos uzņēmumos. Kopš 1996. gada Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Bauskas brigādes dispečere.
Dēlam Renāram 20 gadu. Izmēģinājis spēkus darbā Anglijā, viņš atgriezies Bauskā, strādā, aizrāvies ar datoriem un angļu valodu.
