Vari sēdēt un lauzīt rokas, vari kliegt, raudāt vai klusēt, viss ir beidzies. Viņš vai viņa, tavs tuvākais, vienīgais un mīlētais, vairs nav starp dzīvajiem.
Vari sēdēt un lauzīt rokas, vari kliegt, raudāt vai klusēt, viss ir beidzies. Viņš vai viņa, tavs tuvākais, vienīgais un mīlētais, vairs nav starp dzīvajiem.
Ir veļu laiks, sveces aizdedzot, atcerēsimies, ka starp mums ir atraitnes un atraitņi. Saprotamu iemeslu dēļ šoreiz viņu īstie vārdi nav atklāti.
Initas atzīšanās
«Mēs bijām jauni un laimīgi, un šķita, ka tā būs ilgi, ilgi. Nebija lemts… Tiešām man likās, ka dienas vidū satumsusi nakts un nav vairs vasara, bet auksta ziemas diena. Tikai saltums bija jūtams pie sirds kā ledaina roka. Mans vīrs bija gājis bojā autoavārijā.
Paliku viena ar piecgadīgu meitiņu un dēlēnu, kurš vēl nebija iemācījies staigāt. Piepeši jutos vientuļa, svešā vietā, tālu no vecākiem, jo uz šo rajonu abi ar vīru bijām atsūtīti kā jaunie speciālisti.
Pēc sešpadsmit gadiem, kas pagājuši kopš nelaimes dienas, joprojām dzīvoju viena ar bērniem. Man ir 40 gadu un es nezinu, vai vairs atradīšu kādu cilvēku, kurš gribētu dalīt ar mani ģimenes rūpes un priekus. Saprotu, ka arvien mazāk kļūst vīriešu, kuri būtu ar mieru audzināt svešus bērnus.
Pēc vīra nāves biju pārāk aizņemta ar darbu un rūpēm par bērniem, ikdiena palīdzēja remdēt zaudējuma sāpes. Pamazām pieradu pie ritma – mājas, darbs, bērnudārzs, mājas. Tagad bērni paaugušies, it kā varētu kaut kur iet, piedalīties, bet negribas. Lai gan zinu, – bērni izaugs un aizies mācīties, es palikšu viena.
Atraitnība man ir bijusi kā lāsts, ko nespēju pārkāpt. Arvien esmu apbrīnojusi sievietes, kuras viegli un ātri prot iepazīties un izveidot attiecības ar vīrie- šiem.»
Voldemārs – par vēlu attapos
Uz nomaļo lauku kapsētu viņš atbrauc vismaz četras reizes gadā. Kopš sievas nāves Voldemārs pārcēlās uz mātes dzimtajām mājām Kurzemē un šajā pusē ir tikai ciemiņš. Par viņa likteni stāstīja sievasmāsa. «Voldemārs bija trakulis un sieviešu mīlulis. Pat nelikās, ka viņš manu kluso, rāmo māsu Vitu izraudzīsies par mūža biedri. Laimi tas nenesa. Vīrs dzēra, reizēm pazuda «meitās» ne tikai dienām, bet nedēļām. Māsa par viņu uztraucās, meklēja. Taču tas bija kā slimība. Abus bērnus palīdzēju Vitai uzaudzināt, jo no vīra ne palīga, ne atbalsta nebija. Manī viņš vēl kādreiz ieklausījās, bet daudz neko «galvā neņēma», sacīja, ka tāds esot vīrieša tikums – baudīt dzīvi.
Ne jau velti teic, ka smagākās un ļaunākās kaites ceļoties no nerviem. Māsu saēda vēzis. Klusi un mokoši viņa mira, un tikai tad Voldemārs piepeši saprata, ka paliks viens. Kā ar nazi viņš pārcirta dzeršanu, kopa Vitu, neļāva likt slimnīcā. Bija kā apmāts un bērēs, gluži skaidrā būdams, gandrīz kapā iegāzās. No dzeršanas bez zālēm bija izārstēts. Kāds dziednieks viņam teicis, ka sieva esot nomirusi viņa grēku dēļ, to Voldemārs nespēj pārdzīvot. Vēlāk viņam bijusi draudzene, bet nekas nopietns neesot iznācis.»
Alvīnes trīskāršais «pienākums»
«Man nav, ko slēpt un izlikties. Divas reizes biju laulāta sieva, bet trīs vīrus esmu apglabājusi.
Pirmoreiz apprecējos vēlu, man jau bija pāri 40 gadiem. Tāpēc bērnu man nav, nokavēju. Arnolds bija šķirtenis, bet krietns un strādīgs, satikām labi, uzbūvējām mājiņu. Meža darbos koks krītot viņu nosita.
Otrais vīrs bija ienācējs – no pilsētas. Atsūtīja viņu kāds melioratoru kantoris darbos, pie manis īrēja istabiņu, kamēr sagājām kopā. Raksturs viņam bija maigs. Tā arī aizmiga ar smaidu un no rīta vairs nepamodās. Pie kapa stāvēdama, domāju, kaut nu Dievs man dotu tādu vieglu nāvi.
Pēteris dzīvoja kaimiņos, arī bezbērnu atraitnis. Sastapāmies uz kapsētas celiņa. Pēteris nāca pie saviem, es pie saviem aizgājējiem – abi mani vīri līdzās glabāti. Pēc kapu kopšanas viņš mani uz tēju aicināja.
Tad vienvakar pie sveces un vīna glāzes Pēteris mani uzrunāja. Teicu striktu «nē». Taču Pēteris bija neatlaidīgs, es piekritu, ka viņš pārceļas uz manu mājeli. Mums bija labi arī vecumā. Braucām ekskursijās, uz teātriem, ziedojām baznīcai. Tad Pēteris saķēra gripu un dažās nedēļās plaušu karsonis viņu sadedzināja kā niedri, insults apklusināja uz mūžu.
Tikai viena kapavieta pie bērza vairs ir brīva manā smilšu kalniņā.»
Dzīves stāstus uzklausījusi INGA MUIŽNIECE
