Līgo vakarā stāvēt uz akmeņu mola un vērot, kā saule noriet jūrā un debesīs skrien no jahtām raidītas signālraķetes, pastiept roku pāri laivas malai un plūkt jāņuzāles.Tik jauki un neierasti bija mani šogad piedzīvotie vasaras saulgrieži. Tepat, Latvijā.Kurzemi reizēm mēdz dēvēt par «mežonīgajiem rietumiem», bet pie draugiem Pāvilostā jutos, kā miera ostā iebraukusi. Mute palika vaļā, redzot, ka mājinieki savā prombūtnē ciemiņam bez bažām atstāj atslēgu zem kājslauķīša… Daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā tur glabā firmīgus velosipēdus, nepieslēdzot tos pie palodzes. Bet uz tās zaļo istabas augi, un Līgo vakarā noliktas vāzes ar jāņuzālēm.Pāvilostā ir tradīcija pāris mēnešu pirms vasaras saulgriežiem aicināt ikvienu, kurš vēlas, piedalīties ludziņas iestudēšanā. Nekādi tūkstoši šajā uzvedumā nav ieguldīti. Līgo vakarā izrādei skatītāju netrūkst, jo katrs nāk redzēt savējos – priekšnieku, kaimiņu, bērna skolotāju, omīti, vīru, sievu. Satērpušies piemeklētos kostīmos, viena vakara aktieri pamatīgi izsmīdina skatītājus, pelnīti saņemot ovācijas, puķes un bučas.Pēc tam ļaudis dodas uz mājām pēc sava siera, pīrāgiem un alus, lai pāris stundu vēlāk pulcētos uz kopīga ugunskura iedegšanu un zaļumballi. Tonakt, staigājot pa pilsētu, sastapu jautrus, bet ne piedzērušos cilvēkus, kuri cits citam vēlēja priecīgus svētkus. Rāmi un ar kurzemniecisku cienību. Mēs varam pamācīties, kā dzīvo citviet – tepat, Latvijā!
