1991. gada janvārī no visas Latvijas uz Rīgu brauca tūkstošiem cilvēku, lai stātos sardzē pie stratēģiski svarīgiem objektiem.
1991. gada janvārī no visas Latvijas uz Rīgu brauca tūkstošiem cilvēku, lai stātos sardzē pie stratēģiski svarīgiem objektiem.
Pie barikāžu ugunskuriem bija daudz cilvēku no Gailīšu pagasta. Vīri aizbrauca, mājās palika sievas ar bērniem – maziem un vēl nedzimušiem.
Domājot par nākotni
Barikāžu gadā dzimušajiem nu jau 16 gadu, pirms gada saņemta pase. Uzvaras vidusskolas 10. klasēs ir vairāki bērni, kuru tēvi bija to dienu notikumu dalībnieki. Andris Paužolis tolaik bija nepilnu gadu vecs un par šiem notikumiem ir dzirdējis no tēta.
Zintis Paužolis uzsver, ka nevēlas dēlam un meitai radīt ilūziju, ka tolaik visus vienoja milzīgs patriotisms: “Cilvēki un apstākļi bija dažādi, pieļauju, ka tagad nekas tāds kā barikādes nebūtu iespējams. No kopsaimniecībām, arī no toreizējā kolhoza “Uzvara”, gluži vienkārši bija jābrauc uz Rīgu. Deva degvielu tehnikai, maksāja algu, veda pusdienas.
Tolaik studēju Lauksaimniecības universitātē. Doma, ka jābrauc uz Rīgu, radās spontāni, un tai uzreiz bija atbalstītāji. Bijām nobrieduši puiši, pēc dienesta krievu armijā, kur jau toreiz uz letiņiem citādāk skatījās, un mēs labi turējām savu kanti. Tāpēc arī devāmies aizstāvēt Latvijas neatkarību, saprotot, ka tā ir vajadzīga mūsu nesen dzimušajiem bērniem.
Ir dažādas atmiņas – atceros tantiņas, kuras mums uz Zaķusalu nesa tēju un varbūt par pēdējām kapeiciņām pirktu maizīti. Bija cilvēki, kuri veda ugunskuriem malku, un arī tādi, kuri “uzvārījās”, pārdodami vīriem šņabi, jo laiks bija auksts.”
Citādi nevarēja
Zintis Paužolis atzīst, ka šolaiku jaunieši ir auguši citos apstākļos un viņiem ir iespējas savu nākotni saistīt ar mācībām un darbu jebkurā Eiropas valstī. Patiesībā ir piepildījies tas, ko barikāžu laikā cerēja vecāki. Taču mierīgā laikā izaugušajiem jauniešiem intereses vairāk saistās ar izglītības iegūšanu, nākamo darbu, labu, stabilu dzīvi. Viņu dzīves cīņas skar katru pašu, nevis valsts likteni.
Desmitajā klasē mācās Rūta Borkovska, jaunākais no trim bērniem savā ģimenē. Viņai par barikāžu laiku stāstījuši mamma un tētis.
Uzvaras vidusskolas direktores vietniece Elita Borkovska atceras: “Rūtai tolaik vēl nebija gadiņš, Ingum trīs, Andrim – septiņi. Neatceros, ka būtu šaubījusies, vai vīram jābrauc. Šķita, ka citādi nemaz nevar. Pavadīju viņu un centos darīt ikdienišķos darbus. Naktīs ar bērniem gulējām vienā istabā, lai būtu kopā. Radio klusiņām pie auss dienu un nakti, lai zinātu, kas Rīgā notiek, kā mūsu tētim un pārējiem tur klājas. Taču saprotu, ka bērni nekad to laiku neizjutīs tā kā mēs, kurus tas skāra tieši.”
Dūmu smarža
Filmu par barikāžu laiku 16. janvārī kopā ar astoto klasi skatījās Uzvaras vidusskolas direktores vietniece Ilze Ērgle: “Bērni uz šiem kadriem skatās no malas, bet es visā tajā esmu bijusi iekšā. Katru gadu janvārī uzvilnī atmiņas. Ugunskura dūmu smaržu, kas bija iesūkusies drēbēs, matos, šķiet, vēl tagad jūtu.”
Ilze, tolaik Laučiška, 1991. gadā studēja Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē. Janvārī bija eksāmenu sesija, bet par to neviens nedomāja. Uz barikādēm līdzās studentiem bija pasniedzēji, un šai kopā būšanai tobrīd bija liela jēga.
Mūžīgais jautājums
Kaut arī Rīgā tobrīd bija daudz ārzemju žurnālistu, daudzviet par Latvijā notiekošo nezināja pilnīgi neko. Gan tāpēc, ka pārraidīt ziņas bija ļoti sarežģīti, gan tāpēc, ka patiesība tika slēpta. Par to Ilze pārliecinājās pēc dažiem gadiem, iepazinusies ar savu vīru. Viņš līdz 1991. gada beigām bija obligātajā dienestā Murmanskā. Atbraucis mājās, puisis ar izbrīnu klausījies nostāstus par barikādēm, jo līdz karaspēka daļai Krievijas ziemeļos par janvāra notikumiem Latvijā nebija nonākušas nekādas ziņas.
Barikāžu dalībnieki bija atgriezušies mājās, bojā gājušie apglabāti, kad dzejniece Anda Līce 1991. gada 27. janvārī rakstīja: “Mēs sevi pietiekami labi pazīstam, tādēļ nepārnesīsim savu todienu skaisto paštēlu uz visām nākošajām dienām. Tad varbūt pirmo reizi mūžā mēs kļuvām tādi, kā Dievs vēlējis būt. Bet tas bija vakar. Šodien jau ir cita situācija. Tikai jautājums palicis tas pats: “Vai esam atdzimuši?””
