Žurnālistam bieži nākas iztaujāt amatpersonas un uzdot jautājumus. Šajā ziņā viedoklis par labiem un sliktiem žurnālistiem mēdz būt diametrāli pretējs.
Žurnālistam bieži nākas iztaujāt amatpersonas un uzdot jautājumus. Šajā ziņā viedoklis par labiem un sliktiem žurnālistiem mēdz būt diametrāli pretējs.
Mūsu profesijas ļaužu vidū atzinību gūst tie kolēģi, kuri patiesības noskaidrošanai nežēlo pūles, laiku un, lai iegūtu būtiskus faktus, gatavi uz risku. Savukārt vairums vietējo amatpersonu uzskata, ka «no bērna kājas» labi audzināts žurnālists ir tas, kurš vaicā tikai to, ko pieklājas, un nebāž savu garo degunu tur, kur nevajag. Vēl labāk, ja jautājumi amatpersonai tiek iesniegti iepriekš, jo tad atbildes var likt sagatavot pakļautajiem darbiniekiem. Nereti tiek arī pieprasīts, lai pat pirms valsts drošību neapdraudoša materiāla publicēšanas raksts tiktu atrādīts intervētajai amatpersonai, kurai ir tiesības veikt neierobežotas korekcijas.
Jocīgā kārtā par normālām uzskata diskusijas, kas skar valsts līmenī apspriesto, piemēram, skandālus Šķēles podu, Eihmaņa dzīvokļa, Dalbiņa auto jautājumā. Nedod Dievs, ja vietējās avīzes žurnālists atļausies interesēties, kā dzīvo, cik pelna, kur tērē naudu atsevišķi mūsu rajona ietekmīgākie (vadošie) cilvēki, kāda ir viņu izglītība, ģimenes statuss un tā tālāk.
Ar īpašu noslēpumainību un nepieejamību pēdējā laikā nācies sastapties dažādās no valsts budžeta finansētajās iestādēs. Tādas ir arī vietējās pašvaldības. Ļoti bieži ierēdņi, deputāti un dažādu rangu vadītāji ir tik aizņemti, ka savā darba vietā nav sastopami. Piemēram, ļoti ierasta atbilde: «Priekšsēdētājs ir Rīgā.» Interesanti, ko viņš tur dara? Arvien grūtāk panākt, lai žurnālists varētu iepazīties ar pašvaldību iestāžu lēmumiem, dažādu pārbaužu materiāliem. Nereti amatpersonas žurnālistiem sniedz nekonkrētas, neskaidras, nepatiesas atbildes un vēlāk atsakās pat no saviem vārdiem.
Nesen kāda rajona amatpersona, atbildot uz korespondenta jautājumu par pārmaiņām, kas satrauc iedzīvotājus, atbildēja nepārprotami. Viņš sacīja: «Par to m ē s tagad nerakstīsim!», likdams saprast, ka jāapklust. Nav retums, kad arī «Bauskas Dzīve» saņēmusi zināmus vadošus norādījumus žurnālistiem nejaukties vai arī izbeigt jaukties lietā, ar ko savas kompetences robežās nodarbojoties citi.
«Varai ir tieksme korumpēties un absolūta vara korumpējas absolūti. Ļaunākā ķecerība ir pieņemt, ka amats padara tā ieņēmēju par svēto.» Šos vārdus sacījis liberāls britu publicists Džons Enteirs, kurš miris jau 1902. gadā. Tas atgādina, ka nopietnas žurnālistikas pamatuzdevums arvien ir bijusi varas kontrole, sekošana, lai varas, šajā gadījumā vietējās pašvaldības, pieņemtie lēmumi būtu līdzsvarā ar iedzīvotāju interesēm, vajadzībām un būtu kontrolējami.
Preses brīvība ir priekšnoteikums demokrātijai. Preses brīvība paredz arī debates, protams, veselā saprāta un cilvēciskas pieklājības robežās. Tāpēc par žurnālistu tieksmi un vēl- mi uzdot jautājumus nevajadzētu apvainoties. Amatpersonām jāmēģina saprast, ka fakti, no- rises un problēmas pastāv neatkarīgi no tā, vai žurnālisti par to raksta vai neraksta. Vienīgais, ko gribam un varam veikt mēs, – sekmēt šo problēmu atrisināšanu.
