INGŪNA BILLERE deviņus mēnešus pavadīja Vācijā – Salheimā, strādājot mīļā ģimenē par auklīti. Mācoties Saulaines lauksaimniecības tehnikuma 4. kursā, Ingūna saņēma piedāvājumu – auklēt bērnus Vācijā.
INGŪNA BILLERE deviņus mēnešus pavadīja Vācijā – Salheimā, strādājot mīļā ģimenē par auklīti. Mācoties Saulaines lauksaimniecības tehnikuma 4. kursā, Ingūna saņēma piedāvājumu – auklēt bērnus Vācijā.
– Pastāsti, lūdzu, kādas prasības tika izvirzītas pieteikuma anketā?
– Jauniešiem, vecumā no 18 līdz 25 gadiem, tiek dota iespēja gadu strādāt ārzemēs. Jāatbild bija uz personiskiem jautājumiem. Nepieciešama vācu sarunvalodas prasme, nedrīkst smēķēt. Es gan zināju angļu valodu.
– Samaksa jau ir zināma iepriekš?
– Līgumā ir noteikts, ka jāmaksā 400 marku mēnesī, mazāk nedrīkst. Es nopelnīju vairāk.
– Salheimā jauni apstākļi, dzīvesveids. Vai ātri spēji iejusties? Netraucēja valodas maiņa?
– Tā kā mani auklējamie – piecgadīgā Karolīna un septiņgadīgais Maksis – mani uzņēma kā draugu, pierašana bija nedaudz atvieglota. Tomēr tikai pēc vairākiem mēnešiem apradu, sākumā par mājām vien domāju. Vidusskolā mācījos tikai angļu valodu, taču, atrodoties vācu gaisotnē, pašmācības ceļā valodu apguvu.
– Dzirdēts par meitenēm, kuras ir vīlušās par ģimeni, kurā strādā. Izstāsti, kādā tu ģimenē nokļuvi?
– Salheimā šo ģimeni zināja visi. Saimnieks lepojās ar divu profesiju apguvi – arhitekts un pavārs. Pats projektējis māju, ārpusi rotā dārzs, iekšpusē – aerobikas zāle. Tik jauku un burvīgu ģimeni es neesmu nekad sastapusi. Saimniece vienmēr pret mani izturējās ar smaidu. Pirmajā vietā biju tikai es. Nevienas domstarpības negadījās. Bērni mani klausīja, aizstāvēja, labi izturējās. Vienīgi problēmas bija ar meitiņu par ģērbšanos. Maksis ir nopietns zēns, kopā spēlējām futbolu. Karolīnu vedu uz baleta un mūzikas stundām. Puika spēlē flautu.
– Kā sākās tava darbadiena?
– Astoņos, jo tad bērni pieceļas. Katru rītu jāuzklāj brokastu galds, aizvedu Karolīnu uz bērnudārzu, puika aiziet pats uz skolu. No 9 līdz 11 sakopju māju. 12 atvedu meitiņu mājās. Arī pusdienas jāgatavo. 20 esmu brīva.
– Kā pavadīji brīvo laiku?
– Sestdienas, svētdienas ir brīvdienas. Ja bērni nav mājās, tad man ir atpūta. Eju uz «Familie Serviss», kur pulcējas auklītes (arī divas meitenes no Bauskas). Izklaidējamies diskotēkās, alus bāros.
– Šķiršanās brīdis noteikti bija ļoti emocionāls.
– Iepriekšējā vakarā apmeklējām lepnu restorānu. Maksis man uzdāvināja savu zīmējumu un vēstuli. Karolīna atdeva savu bildīti, bet histēriski raudāja un nelaida mani prom. Saimniece, pat saimnieks raudāja un sacīja vislabākos atvadu vārdus. Tagad bieži zvanu, sarakstos.
– Vai ir jaušamas atšķirības starp latviešu un vāciešu bērniem?
– Vāciešu bērni ātrāk attīstās, jau piecos gados zina to pašu, ko latviešu bērns desmit gados. Interesējas par jebkuru tēmu. Puika pa nedēļu izlasa biezu grāmatu. Mīnuss ir tas, ka viss ir atļauts. Bērnus nesit, tikai sabar.
