Stelpiete Ausma Ālmane jau kopš bērnības dzīvo pēc principa – ja ko dari, tad padari kārtīgi un līdz galam.
Stelpiete Ausma Ālmane jau kopš bērnības dzīvo pēc principa – ja ko dari, tad padari kārtīgi un līdz galam. Šo dzīvesziņu Ausma mantojusi no tēva Kārļa, kuram jau rit 93. dzīves gads. Rūdījumu dzīvei viņa ieguvusi jau mazotnē – septiņu gadu vecumā slaukusi govis, divpadsmit gados tecējusi aiz spīļarkla, kartupeļus vagojot. Strādājusi ar visām, zirgu vilktajām, lauksaimniecības mašīnām.
Kolhozā nostrādāti 37 gadi, no tiem 27 – lopkopībā. Izaudzināti un izskoloti trīs dēli un meita. Vīrs, Otrā pasaules kara dalībnieks, viņsaulē aizgājis pirms divdesmit trijiem gadiem. Cik nakšu negulēts, cik dubļu izbrists… Dienā pārcilāts vismaz astoņas tonnas smagumu, tomēr Ausma savu darbu darījusi pēc labākās sirdsapziņas. Ne vienu vien priekšnieku viņa trenkājusi, liekot padarīt viņa pienākumu. Sava enerģiskuma un degsmes dēļ Ausma bieži vien bijusi «pēdējais salmiņš» kādai «grimstošai» fermai.
Lai gan Ausmas rokās un kājās strāvo smagajos darba gados iemantotā smeldze, saimniece nav zaudējusi optimismu. Ausmai prieku sagādā iespēja palīdzēt citiem gan ar padomu, gan ar darbiem. Savukārt visvairāk viņu sarūgtina cilvēku nolaidība. Ausma nevar samierināties, ka, piemēram, ir tādas kapsētas, kuru vārtiņi sagāžas, tikko tiem pieduras, bet nelaiķi pēdējā ceļā izvada cauri nātru biezoknim.
