Ir novembris – Ojāra Vācieša liktenīgais mēnesis. Ir Ojāra Vācieša gads, un virsrakstā citētā ir viņa dzejas rinda, rakstīta 20. gadsimta 70. gadu vidū.
Ir novembris – Ojāra Vācieša liktenīgais mēnesis. Ir Ojāra Vācieša gads, un virsrakstā citētā ir viņa dzejas rinda, rakstīta 20. gadsimta 70. gadu vidū. Kā lūgums, kā paredzējums, ka ne mazums būs viņa noliedzēju par dzejnieka jaunības ideoloģisko jūsmu un ne mazums apbrīnas par brieduma gadu redzējumu un pārliecību. Vairākas paaudzes dziļākās stagnācijas laikā veldzējušās O. Vācieša dzejā, kuras zemtekstus pilnībā nespēja izdzēst pat bargākā cenzūra.
Lasot dažu mūsu jauno autoru darbiņus, rodas šaubas, vai viņi ir rakušies literatūras mantojuma zelta fondā un vai zina mūsu izcilākos klasiķus. Ar vienu diviem literārajā lappusītē publicētajiem darbiņiem neviens par dzejnieku nav kļuvis un nekļūs. Tā ir tikai “veicināšanas prēmija” un pamudinājums turpmākajam darbam. Priecājamies par katru jaunu balsi, arī par jauniņo Sintiju Matulēnu, kura pārsteidz ar bērnam neparastu filosofiju. Lai neapsīkst vēlme domāt un strādāt!
