Vecākā un vidējā gadagājumu iedzīvotāji atceras, ka jaunībā ne tikai zāle bijusi zaļāka, bet arī ziemas baltākas un aukstākas.
Vecākā un vidējā gadagājumu iedzīvotāji atceras, ka jaunībā ne tikai zāle bijusi zaļāka, bet arī ziemas baltākas un aukstākas.
Par zāles zaļumu vēstures avotos nevar rast apstiprinājumu, bet par bargām ziemām ziņu netrūkst.
Sasalst pat degvīns, zirgiem pārsprāgst miesa
Kādreiz mūsu zemi Rietumeiropas iedzīvotāji uzskatīja par aukstuma citadeli. Tā 15. gadsimta vidū franču ģeogrāfs Berrijs rakstīja: «Šī zeme (domāta Livonija – R. Ā.) ir visaukstākā pasaulē, jo viņa atrodas starp vakariem un rītiem. Šie ļaudis nemaz nedzer vīnu, jo tas tur neaug. Viņi ir gaišmataini un balti un barojas no piena ēdieniem un alus, gaļas un zivīm, tie ir strauji ļaudis un lieli ēdāji viņu zemes aukstuma dēļ.»
Gadsimtu vēlāk itālietis Barberīni ziemā apceļoja mūsu zemi un vēlāk aprakstīja dienvideiropiešiem gluži neticamas lietas: «..mēs savās kamanās vedām līdzi maizi un vārītu gaļu un kā dzērienus alu un medu, tas ir, dzērienu, taisītu no medus, arī degvīnu. Pārtika tādā mērā sasala, arī dzērieni koka pudelēs, ka viss palika ciets kā akmens, un mēs maz no visa varējām izmantot. Stāstīja man turienes ļaudis, ka neesot nekad redzējuši sasalstam degvīnu, vienīgi šai gadā. Nepieciešami ņemt to līdzi daudzas pudeles, lai dzertu un lai ar to mazgātu rokas un seju, jo citādi nav iespējams izciest: nav labāka līdzekļa pret salu kā tas. Esmu redzējis daudzus beigtus cilvēkus un mājlopus, vēršus un zirgus, arī dažus vīrus, kas jau bija sastinguši un gandrīz pilnīgi nāves žņaugos: tiem ar nažiem atlauza muti un ar minēto degvīnu izglāba no briesmām.
Šais zemēs ir bijuši daudzreiz piedzīvojumi, ka gadījumā, kad sastingušus cilvēkus pienes pie uguns, viņi nomirst. Esmu redzējis zirgus, kam ceļā pārsprāgst miesa un āda aukstuma dēļ, it kā tā būtu pārgriezta. Esmu dzirdējis naktīs kokus mežā pārplīstam un saplaisājam, tāpat arī istabu baļķus. Un tā kā pašās istabās ir stikla logi vai arī no kāda akmens, kas spīd kā stikls un ir kā zvīņas, kuras var atdalīt un atšķirt vienu no otras plānāki par papīru (domāta vizla – R. Ā.), – to atrod Maskavijā, – un saku, tādēļ, ka iekšā, pie krāsnīm, kas ir ļoti karstas, aukstums pie rūtīm dara to (to var visur redzēt), ka gaiss pārvēršas ūdenī, pielīpot pie minētiem stikliem, un pēc tam pārvēršas ledū un paliek tik biezs, viena kārta virs otras, ka viss ledus galu galā ir tik biezs, ka tikko tam var gaismu cauri redzēt. Daudzas citas līdzīgas lietas es varētu patiesi izstāstīt, kas varētu izlikties neticamas. Kopā saņemot, saku, ka tad, kad pūš vējš, kas nāk tieši no ziemeļiem, skarot seju, patiesi liekas, ka tajā iesviesta sauja sadauzītu stiklu. Šis vējš tūdaļ sagraiza un samaitā miesu tā, ka tā sažūst, un tādā kārtā var pazaudēt locekļus; nav iespējami to iedomāties, bet brīnums ir tam, kas to redz.»
Iet bojā ceļinieki un lopi
«Latviešu Avīzes» 1823. gada sākumā apraksta daudzus gadījumus par nosalušiem ceļiniekiem, jo arī togad ir bijusi īpaši barga ziema: «Pa to lielu salla laiku daudz cilvēki pie saviem miesas locekļiem tape ievainoti, citi arī pagallam nosaluši… ne cik tāli no Šēnberges (Skaistkalnes) klostera vecs vīrs ar sievu, kas bij savus bērnus bijuši raudzīt un pārbrauce mājās, pie vienas muižas vārtiem ar zirgu viņi nosaluši atrasti un itin apputināti ar sniegu.»
Tā paša gada maijā lasāms: «Uz mūsu pusi varen liels trūkums iekš lopu ēdamu… daudz lopu no posta badā iet… sniega kupenus un ledus līdz Lieldienām 10. maijā (pēc vecā kalendāra, mūsdienās tam atbilst 28. aprīlis – R. Ā.) redzēje. Veci ļaudis sakka, ka tādu grūtu pavasaru nav redzējuši.»
Arī 20. gadsimtā bargas un dziļas, ar sniegu bagātas ziemas nav bijušas retums. Attēlā redzamā sasalusī strūklaka pie Bornsmindes (Ziedoņu) pils fotografēta -35° salā 1917. gada janvārī, kad latviešu strēlnieki cīnījās Tīreļpurvā Ziemassvētku kaujās. Tolaik ievainotie, kas nesaņēma tūlītēju palīdzību, nosala kaujas laukā.
Sniegputeņi «paralizē» satiksmi
1922. gada februārī Bauskas pilsētas galva J. Varenais sūdzējās Latvijas satiksmes ministram: «Šīs ziemas dziļais sniegs un biežie puteņi traucē satiksmi tik stipri, ka Bauskai un viņas apkārtnei tiek pārtraukta pasta satiksme pat uz vairākām dienām no vietas. Nerunājot nemaz par laikrakstu nesaņemšanu, nevar turpmāk atzīt par pielaižamu, ka steidzīgi dienesta paketi netiek pārvadāti 5 – 6 dienas no vietas.» Tolaik pastu no galvaspilsētas veda pa dzelzceļu caur Meiteni līdz Bauskas stacijai un tad tālāk ar pajūgiem. Var saprast, ka toreiz sniegputeņi ir «paralizējuši» vietējā bānīša satiksmi.
Līdzīgu piemēru vēsturē netrūkst, dažādos laikos ir bijušas arī nenormāli siltas ziemas.
