Vidusskolas laikā Ansis pēc paša vēlēšanās nokļuva NTV-5, kas aicināja darbā reportierus. No tā brīža Ansis centies apvienot darbu – savu sirdslietu – ar mācībām skolā, bet tagad – ar studijām Latvijas Universitātē.
Vidusskolas laikā Ansis pēc paša vēlēšanās nokļuva NTV-5, kas aicināja darbā reportierus. No tā brīža Ansis centies apvienot darbu – savu sirdslietu – ar mācībām skolā, bet tagad – ar studijām Latvijas Universitātē. Tam sekojis darbs RBS televīzijā, tad pārraidē «Rīta Bums». Pašlaik Ansis cenšas aprast ar producenta vietu Latvijas
Televīzijas Ziņu dienestā.
Kā tu nokļuvi «Rīta Bumā» un pēc tam – Maskavā?
– Radīt «Rīta Bumu» bija Olafa Pulka ideja. Toreiz es biju iestājies Latvijas Universitātē, lai studētu žurnālistiku. Pavisam nemanot tiku «iemests» šī raidījuma producenta postenī. Jutos ļoti slikti – bez pieredzes, zināšanām, pārdzīvoju katru nieku. Pamazām attapos, pieradu. Tad radās iespēja doties uz Maskavu, par ko es arī biju ļoti sapņojis. Nedēļu dzīvoju Maskavā, nedēļu «Rīta Bumā». Atpūtos tikai lidmašīnā vai vilcienā. Mācības biju apstādinājis, tikai tādēļ varēju tā svaidīties. Tas bija ļoti nenopietni – vēlējos kļūt par speciālkorespondentu Maskavā. Tikai pēc tam sapratu, ko tas īsti nozīmē…
Par speciālkorespondentu taču nevar kļūt kurš katrs!
– Maskavā man iesākumā bieži vien vaicāja: «Tu pie mums praksē ieradies?» «Panorāmā» strādājošo vidējais vecums, domāju, ir ap 25 gadi. Tobrīd nebija cilvēku, kas spētu strādāt Maskavā. Vienam ģimene, citam mācības. Arī es darbu Maskavā esmu pārtraucis, nolēmu turpināt studijas. Lai gan manā vērtību sistēmā nez kāpēc mācības ir otrajā vietā.
Kāda Maskavā ir attieksme pret žurnālistu no Latvijas?
– Profesionālā vidē – televīzijā – attieksme ir saprotoša. Bet tajā pašā laikā, izejot uz ielas, tevi uztver citādāk.
Nezinu, vai šajā gadījumā nav pārāk skaļi runāt par lielkrievu šovinismu, bet Maskavā tas ir izteikts. Viņiem patīk regulēt pasauli. Kopš viņi uztaisīja revolūciju, viņiem liekas, ka pasaule griežas ap Maskavu un Krieviju. Mazu tautu viņi nekad nesapratīs. Viņiem neko nenozīmē, ja es, piemēram, divreiz atkārtoju, ka Klaipēda nav Latvijā. Baltija viņiem ir mazs reģions, viņu zemē attālumi ir pārlieku lieli.
Maskavā esmu kļuvis kosmopolīts, vairāk izprotu pasaules procesus kopumā un to, cik ļoti Krievija mūs ietekmē, lai gan paši to neapzināmies. To visu jūtot un redzot, esmu kļuvis lielāks nacionālists.
Maskava ir lielu iespēju pilsēta, bet tā šausmīgi nomāc. Kad vakarā pārnāku mājās, jūtos tā, it kā nedēļu būtu baļķus staipījis. Ja no Rīgas līdz Bauskai man jāpavada ceļā stunda, tad tur stunda – braucot no darba uz mājām.
Latvijas Televīzijas birojā Maskavā vienā personā es biju sētnieks, direktors un korespondents. Dzīvoju noīrētā dzīvoklī. Maskavā ierados ar koferīti, kurā atradās pārtika, nauda un kasetes. Iespēju pārraidīt ziņas uz Latviju mums nodrošina sadarbības līgums ar Krievijas Televīziju NTV, kas mums sniedz kameru, montēšanas iespējas un raidīšanu caur satelītu.
Kādas ir tavas domas par žurnālista darba savdabību?
– Televīzijas uzdevums ir stāstīt, nevis ziņot. Svarīgi, lai katrs saprastu, par ko ir runa. Bet galvenais – prast izcelt pašu svarīgāko. Būtiski saskatīt kopsakarības. Turklāt jāsaprot – mēs ziņas netaisām, mēs tās atspoguļojam.
Televīzijā šoferim, kas laikus aizved un atved korespondentu, ir tikpat atbildīgs uzdevums sižeta veidošanā kā montierim, kas materiālu samontē, vai kā režisoram, kas to visu «palaiž gaisā».
Strādājot «Rīta Bumā», man nebija nekādas pārliecības par to, ko es daru. Pa naktīm es murgos montēju sižetus – man nenāca sarunātie cilvēki, mašīnas bruka un juka, gaismas plīsa studijā. Žēl, bet es joprojām nemāku atdalīt darbu no personiskās dzīves.
Esot Ziņu dienestā par producentu, jāstrādā četrās sienās. Vislabprātāk es gribētu būt korespondents, jo vislielāko gandarījumu jūtu, veidojot sižetu, klātesot notikumos.
Ir reizes, kad «speru zemes gaisā», bļauju un lamājos rupjiem vārdiem. Ziņas ir mana stihija. Ziņās viss ir «karsts» un svarīgs. Man iekšējā nepieciešamība ir atrasties notikumu degpunktā, mūžīgā mainībā.
Tu teici, ka slinkums tev šķiet šaušalīgs.
– Paslinkot dažkārt der, bet ne darbā. Ja atpūšos, lasu grāmatu, tad pastarpām vēl pagūstu iznest atkritumu spaini, izsūcu putekļus vai padaru ko citu. Vislabāk man patiktu atpūsties aktīvi, kaut vai braukt pie Vilīša un Dainiņas uz Bausku nopļaut zāli vai apgriezt dzīvžogu. Es cenšos aizbraukt uz vairākām dienām, lai varu kaut ko izdarīt.
Man ļoti patīk staigāt kājām. Rīgā cenšos braukt ar velosipē- du. Mazpilsētai ir citi «izmēri», kas nesatracina cilvēku. Es labprāt sasveicinātos Bauskā ar katru pretimnācēju, ja būtu tā- da tradīcija. Vai tas nebūtu jauki?!
Domāju, ka tev ir liela piekrišana meiteņu vidū.
– Meiteņu uzmanība ir patīkama. Kā gan es atradīšu savu «īsto»? Esmu brīvs cilvēks, un pašreiz es nejūtu vēlmi ar kādu nopietni saistīties. Māte bija aizrāvusies ar horoskopiem un izrēķinājusi, ka man laulība būs vēlu, bet pamatīga. Dod, Dievs, ka tā būtu!
Kāda jaunkundze no Ventspils man atsūtīja apsveikuma kartiņu, bija pat atbraukusi. Man nācās ar diezgan lielu piespiešanos viņu «atvēsināt». Šādas lietas es ļoti pārdzīvoju. Cenšos sev iestāstīt: «Bogustov, visas slavināšanas un komplimenti liecina vienīgi to, ka tas, ko tu darīji, nav bijis «garām». Tas, ka tu stāvi kadrā un tevi atpazīst, nedod privilēģijas būt pārākam pār citiem.» Dažkārt manu atbrīvotību un jampelēšanos uztver par zvaigžņu slimību, bet tā tas nav.
Kas ietilpst tavos plānos tuvākajā laikā?
– Centīsimies uztaisīt «Rīta Bumu» jestrāku un foršāku. Pēc tam varbūt domāšu, kā uzlabot «Panorāmu». Centīšos pārliecināt savus kolēģus, lai «Panorāma» vairāk pievērstos Latvijas rajoniem, lauku problēmām. Bet šajā ziņā daudz jādomā arī reģionālajām televīzijām, kā uzlabot savu sniegumu.
Latvijas Televīzijai ir potenciāls, daudz neizmantotu iespēju…
