8. maijs – Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.Eiropas dienā, 9. maijā, bijušos gados svinēta Uzvaras diena. Pie pieminekļiem nesti ziedi. Sanktpēterburgas universitātes profesors Nikolajs Ņikitins, tūlīt pēc vidusskolas sola izbridis visus karalaika dubļus, raksta, ka cilvēces vēsturē tā vienmēr ir bijis. Vai vispār kādam ir vajadzīga patiesa kritušo piemiņa? Labākā piemiņa ir uzrakstīt patiesību. Te būs manas pārdomas.Sevišķs uzdevumsKādā pēckara gadā reiz Bauskas kara komisariāts izsauca rezervistu, kinoteātra mākslinieku. Viņam paskaidroja, ka kaut kurā brīdī ieradīsies kritušā karavīra Mjasņikova māte. Viņa prasa parādīt dēla kapu Codes pagasta Tūles kapsētā. Tāda kritušā te dokumentos nav. Tūlīt jāizgatavo viņam kapa plāksne. Mākslinieks sāk stostīties, ka nav, no kā gatavot. Saņem atbildi, ka vajagot soobražaķ (no kr. val. – būt attapīgam) un plāksnei jābūt tūlīt. Strīdēties bīstami.Tajā pašā dienā tika apzagts universālveikals un kāds privātais, kas cēla ģimenes mājiņu. Viss vajadzīgais bija sadabūts. Vēlā vakarā cementa plāksne bija izgatavota un atstāta žūšanai. Tā nolikta pašā kapsētas vidū starp bērziem skaistā, saulainā laukumiņā.Vārnām atstāt, vai?Codietis Elmārs Zaumans atceras, ka, savācot kritušos, atrada arī dažus vāciešus. Teiktais viņa leksikā: «A kas šie tādi! Vārnām atstāt, vai? Nav ko te. Liekam tik pie citiem. Kas tur vairs ko pētīs.» Tā arī darīja. Līķu vezuma augšā uzsēdās vedējs ar smēķi mutē, pātagu rokā un dzina zirgu uz kapiem. Tur raka tik zemē….Gāja gadi. Kritušā Mjasņikova māmuļa kapsētā pie skaistās plāksnes ar dēla vārdu tik tikko nesabruka, izplūdusi asarās par savu mīļo dēliņu Vasju. Ļoti iespējams, ka viņa kādu no šiem vāciešiem nosauca par savu mīļo dēliņu un izraudājās par to, braukusi tālu ceļu. Un bija pateicīga codiešiem par plāksni un apkopto dēla kapu. Codieši labi ļaudis. Sirds cilvēki. Tagad kapsētā noņemtas visas plāksnes un individuālās apbedīšanas vietas nav zināmas.Kas te apglabāts?Patiesības slēpšana radījusi daudzus nostāstus. Lūk, vēl viens. Kritušo kapsētā Bauskā pie paša pieminekļa «goda prezidijā» apglabāts gruzīnu puisis Abibo Šišinašvili, kura vārdā bija nosaukta Salātu iela. Tāds Šišinašvili te neesot apglabāts. Pēc pirmējiem apbedīšanas pamata dokumentiem te apglabāts kāds cits ar līdzīgu vārdu. Varbūt pat ne tas. Par to tika stingri klusēts.Šišinašvili nav kritis Bauskā. Cilvēks ar līdzīgu vārdu esot paņemts no Codes pagasta teritorijas, no kādas kopkapa bedres. Bauskai vajadzēja varoni, elku, ko pielūgt un dievināt. Un šis cilvēks kļuva par Šišinašvili. Viņš pieder Codei, neatkarīgi, kur tas paglabāts. Codieši var kaunināt Bausku, ka to piesavinājusies.Visus bijušos garos gadus šajā kapsētā nav notikusi patiesa kritušo piemiņa. Kādai tai jābūt, noteica partija, tās politika un poļitruki. Otrais pasaules karš te nav pieminēts. Par 8. maiju arī nekas nav dzirdēts.Mīklainais akmensTagad Bauskā ir ne īsti piemineklis, bet vairāk akmenī iegravēts bravūrīgs politisks plakāts ar militāro atribūtiku. Uzraksts liecina, ka tas celts militārai darbībai vācu frontē pie Bauskas 1944. gadā. Dabiski, ka atklāšanā Latvijas armijas un Zemessardzes pārstāvju te nav. Un baušķenieku arī tikpat kā nav. Novērtējums pateikts. Pēc satura te notiek mežotnieka Imanta Zeltiņa izdomāta bezmaksas izrāde.Pie šī politiskā akmens tagad atbrauc vienādās melnas formās tērpti stāvi un, cieši piespiedušies tam visapkārt, ilgi fotografējas. Te ierodas kādi jau pēc saulrieta un pustumsā ilgi fotografējas. Bet daudzi, ejot tam garām, saviebjas.Baušķeniekiem tiek iepotēts, ka tas esot kritušajiem?! Viņiem Bauskā jau divas piemiņas zīmes ir.Kas paliek neredzams šī pieminekļa ēnā, tiek stingri sargāts. Ēna tumša. Pagātnē tajā jaušama Ostlandes šī ģenerālapgabala augsta vācu nacistu amatpersona, kuras sēdeklis bija Rīgā.Arī par luterāņu baznīcas dārza piemiņas akmens ēnu klusums. Patiesas piemiņas vietā politika. Par 8. maiju klusums.
