Bauskā cilvēki jāskaita tūkstošos, bet nav pirts, kur kaut reizi mēnesī izkarsēties un nomazgāties.Uz pirti brauca arī no piepilsētas, pēc ārsta ieteikuma. Zinu, ka cilvēki no Bauskas novada brauc uz Elejas pirti.Atbraukusi no Iecavas, aizgāju līdz pirtij, lai izlasītu, kurās dienās tā strādā. Uzraksts bija, bet durvis slēgtas. Turpat no soliņa piecēlās trīs vīri un jautāja, vai es te strādājot. Viņi nākot no tālbraucēju autostāvvietas, paēduši, gribējuši pasportot, atsoļojuši uz pirti, bet tā slēgta. Kā viņi apsaukāja novada vadītājus! Braukājot ar spožām mašīnām, dzīvojot labiekārtotos dzīvokļos vai privātmājās un ne prātā nenākot, ka veci cilvēki, ģimenes ar bērniem dzīvo bez labierīcībām.Pirms mēneša, ejot uz Bauzes tirgu, kaut kur redzēta kundze sveicināja un teica, lai palīdzot tikt pie pirts atvēršanas.Jāpadomā priekšniekiem par pirts izmantošanu vismaz sestdienās, lai to varētu apmeklēt skolēni. Saka gan, ka pirts nav apmeklēta. Pensionāri, maksājot trīs latus, var atļauties pērties tikai vienu reizi mēnesī. Ģimenē ar diviem vai trim skolēniem arī grūti ar naudiņu. Man gribas domāt, ka novada deputāti nezina, ka bērni mazgājas mutes bļodās vai mazās vanniņās istabas vidū. Mums visiem ir kauns, ka vēl 21. gadsimtā skolas vecuma bērniem ir pedikuloze (utainība).Novada vadītājiem jāpaceļ acis no datoriem un jāpalauza smadzenes, kā cilvēkiem nodrošināt pašu nepieciešamāko no valsts naudas. Svētku uguņošana, grezni tērpi, dārgas reklāmas, tas daļai tautas iet garām. Ar vienreizējām dāvanām dzīve vieglāka nebūs, jādomā par rītdienu kopumā. Atcerēsimies, ka 20. februāris ir Pasaules sociālā taisnīguma diena. To var atzīmēt ne tikai ar vārdiem, bet arī ar lēmumiem un darbiem.
