Pēdējo dienu notikumi neviļus savirknējušies tā, ka gribot vai negribot nākas līdzās nostatīt divas Latvijas pilsētas – Bausku un Ventspili.
Pēdējo dienu notikumi neviļus savirknējušies tā, ka gribot vai negribot nākas līdzās nostatīt divas Latvijas pilsētas – Bausku un Ventspili. Pirms ko svērt un salīdzināt, cenšos pieņemt patiesību, ka svara kategorijas abām pilsētām ir bezgala dažādas. Taču ir lietas, ko iespējams salīdzināt, lai arī cik lieli un vareni vai mazi un mazskaitlīgi būtu sāncenši.
Svētdienas, 23. maija, vakarā Latvijas Televīzijā kārtējā diskusija raidījumu ciklā “Esam klāt!”. Noliekot malā diskusijas neinteresanto tematisko pieteikumu, bija kāda lieta, kas jau raidījuma pirmajās minūtēs “iekrita acīs” un vairs neizzuda. Tā bija auditorija un diskusijas norises vieta. Atcerieties, Bauskā – Tautas nama drūmā zāle, kur izgaismots tikai neliels vidus laukumiņš. Tumšais fons aiz pārdesmit sēdētāju mugurām dveš skumju nolemtību. Ieinteresētā publika – nu jūs jau atceraties paši – pārsvarā ļaudis ar nodzīvoto gadu nastu un pavisam nedaudz nākotnes darītāju, Eiropas ideju rosinātāju un iemiesotāju. Turpretim Ventspils svētdien pārsteidza ar gaismas pilnu telpu un daudz, daudz jauniešiem. Lai arī acīmredzot piejūras pilsētas augstskolas studentiem šī klātesamība bija stipri obligāta, taču Ventspilij ir kam pateikt – ejiet un piedalieties. Protams, arī otrā diskusija bija saturīgāka, žurnālista Kārļa Streipa lietpratīgāk vadīta. Varbūt Bauskai gluži vienkārši nepaveicās būt pirmajai šajā ciklā.
Objektīvi subjektīvais sajaucies kopā, taču tā gaisma un jaunība, kas staroja no Ventspils translētā raidījumā, neliek un neliek mierā. Ko četrpadsmit neatkarības gados Bauskā esam paveikuši, ko jaunu radījuši? Bauskā joprojām nav ģimnāzijas, peldbaseina, ledushalles…
Taču no pagājušās nedēļas nogales atmiņā palicis arī kas tīkams. Tās ir ne tikai manas, bet to vairāku desmitu baušķenieku pozitīvās emocijas, ko varēja baudīt, sestdienas, 22. maija, rītā pa mazo Kalēju ieliņu klīstot. Pirmo reizi pa šo ielu gāju, ne tik daudz žurnālista pienākumus pildīdams, bet vērodams, ceriņu un kastaņu ziedu smaržu baudīdams. Tam klāt piejaucās pūtēju orķestra skaņas, kora dziesmas, Irmas Bērziņas sētas dekors un saimnieces pogainā veste. Nedaudz fantazējot, sirreālistisku noskaņu varēja gūt, Mākslas skolas gleznotājos raugoties, kuri zīmējumos tvēra vecpilsētas ēku, jumtu un pagalmu neatkārtojamo šarmu. Kalēju ielā nav daudz māju, taču to pagalmi bija rūpīgi kopti un spodrināti.
Nedaudz Tautas nama darbinieku izdomas, sabiedriskās organizācijas “Bauskas vecpilsēta” uzņēmības, un pilsētas mazā ieliņā pāris stundu bija iespējams jauki, piepildīti pavadīt laiku. Kādam īpaši papūloties, īstajā laikā un vietā gaismu ienesot, arī mazā Bauska spēj lielpilsētām līdzās stāvēt.
