Vēstures aprakstos ateju problemātika parasti netiek skarta, tomēr skaidrs, ka arī baušķenieki bez mazmājiņām nevarēja iztikt.
Vēstures aprakstos ateju problemātika parasti netiek skarta, tomēr skaidrs, ka arī baušķenieki bez mazmājiņām nevarēja iztikt.
Lielas neērtības princesēm
Var pieņemt, ka pirms Bauskas uzcelšanas šejienieši dabiskās vajadzības kārtoja ārpus jebkādām ēkām. Pirmās apjumtās mūsu pilsētas mazmājiņas bija pilī izbūvētie danskeri – nelielas, augstu virs zemes ārpus mūriem izvirzītas vieglas konstrukcijas telpiņas. Danskeros bija tik maz vietas, lai pēc ienākšanas varētu apgriezties un apsēsties uz paaugstinājumā ierīkotā cauruma. Kanalizācijas nebija, tālab vēdera saturs gan «iekrāsoja» aizsargmūrus, gan nonāca uz pils nogāzes vai arī aizsarggrāvī.
Šāds ateju tips bija pazīstams visā viduslaiku Eiropā, tāpēc nevajag iedomāties, ka daiļās princeses, atdarījušas pils lodziņu, varēja ar baudu ieelpot tuvumā ziedošas ievas vai kāda cita auga aromātu. Danskeru dēļ tolaik ar ūdeni pildītie piļu aizsarggrāvji nekalpoja par peldvietām un arī skaistas zivtiņas tur nedzīvoja, bet uzbrūkošajam pretinieka karaspēkam šāda grāvja pārvarēšana prasīja dubultapņēmību. No militārā viedokļa danskeru atrašanās augstu virs zemes mazināja iespēju, ka pretinieki caur to varētu ielauzties pilī, bet ilgstoša aplenkuma gadījumā šo mazmājiņu apmeklēšana pils aizstāvjiem bija visai problemātiska, jo varēja kļūt par mērķi pretinieka strēlniekiem. Tālab vēlākos laikos atejas vietas ierīkoja piļu iekšienē.
Zelta monētas atrod mazajā mājiņā
Starp citu, arheoloģiskajos izrakumos kādreizējās ateju vietas un atkritumu izgāztuves ļoti bieži sagādā pētniekiem pārsteigumus. Tur lielā daudzumā parasti tiek atrastas trauku lauskas, dažādi sadzīves priekšmeti un pat monētas. Vienīgās Bauskas pilī atrastās zelta monētas pētnieku acīm atklājās tieši kādreizējās tualetes bedrē jaunās pils dienvidu korpusā. Kā tās tur nokļuvušas – par to katrs lasītājs var izvirzīt savu hipotēzi. Saprotams, ka maziņās monētiņas un arī atrastais zelta gredzens varētu tur nonākt pat caur cilvēka gremošanas sistēmu, bet tajā pašā atejā atrastās paprāvās lielgabalu lodes gan tur, domājams, nokļuvušas citā ceļā.
Pils apdzīvotības beigu periodā droši vien tika lietoti naktspodi, jo tolaik tādus izmantoja pat Versaļas pilī. Podu saturs tālu nests netika, jo pat smalkie parīzieši vēl 18. gadsimtā naktstraukus turpināja izgāzt pa logiem uz ielas (gājējiem glumajās un ar īpatnējo smārdu apdvestajās ielās nācās uzmanīties arī no augšas sagaidāmām briesmām).
Pa ielām vadā mēslu mucu
Pilsētā salīdzinājumā ar pili bija atšķirīgas tualetes. Pilsētnieku mājvietās danskeru nebija, naktspodus droši vien kāds lietoja, bet dominējošais ateju veids bija namīpašuma sētas pusē iekārtotas mazmājiņas. Protams, šo «labierīcību» būvēšanu reglamentēja īpaši Bauskas Rātes izdoti noteikumi. Sākotnēji atejas bedres nebija mūrētas, pēc to piepildīšanas parasti netālu izraka jaunu bedri, uz tās pārcēla dēļu mazmājiņu no iepriekšējās vietas, bet veco bedri aizbēra. Vēlāk tika ieviesta obligāta prasība atejas bedres izmūrēt (betonēt) un padarīt tās izsmeļamas.
Tualešu izsmelšanā tika nodarbināts viens vīrs ar zirga vilkmes atejas mēslu mucu. Senākās mēslu mucas bija taisītas no koka dēlīšiem, tās vietējie iedzīvotāji sauca par «zelta mucām». Atklājas, ka šis amats bija visai ienesīgs, jo «pilsētas aptīrītāja» vietas konkursā pieteicās vairāki pretendenti. Amatu ieguva tas, kurš solīja pakalpojumus veikt par viszemāko samaksu. Piemēram, 1922. gadā par «pilsētas aptīrītāju» strādāja Upes ielā dzīvojošais Mārtiņš Tīrelis. Viņš par vienas atejas satura izvešanu no privātiem namiem ņēma 60 rubļu (agrākais šī amata pārstāvis par to pašu pakalpojumu ņēmis 75 rubļus), bet no pilsētas valdes un nespējnieku namiem – tikai 40 rubļu. 1922. gadā notika naudas reforma, kas noteica, ka viens jaunais lats atbilst 50 Latvijas rubļiem. M. Tīrelis par «brūnā zelta» izvešanu uz pilsētnieku sakņu dārziem ņēma 15 rubļus par vienu mucu.
Laukiem labs mēslojums
Tolaik šādu vedumu visai bieži izmantoja dārzu un tīrumu auglības uzlabošanai. 1928. gadā izdotajā «Latviešu konversācijas vārdnīcā» var lasīt, ka «pēc Štucera aprēķina, katrs cilvēks gadā caurmērā izmet sekošus daudzumus ekskrementu: kopā 30,8 kg, no tiem slāpekļa 4,12 kg, fosforskābes 1,24 kg un kālija 1,02 kg. Piecu cilvēku ekskrementos ir tāds augu barības vielu daudzums, ko uzņem vienas pūrvietas vidējā labības raža. Atejas mēslus var lietot tieši vai piejaukt kompostam. Lai atejas mēsli labāk uzglabātos un neatdalītu smaku, jāpiejauc kūdra.»
Bieži vien tolaik sausas pakaišu kūdras spainis tika novietots mazmājiņā, lai pēc tās lietošanas uzreiz «svaigo porciju» nosegtu ar aromātu aizturošu aizsargslāni. Āra tualešu lietošana pie ūdensskalojamiem klozetpodiem pieradušam indivīdam šķiet visai nepievilcīga, it īpaši bargā ziemas salā. Tomēr šādas «labierīcības» arī mūsdienās Bauskā nav retums.
