Mazotnē, kad vecāki remontēja Renātes Grīnbergas istabu Dāviņu pagasta «Vaļņos», mammai nebija viegli atrast tapetes ar zirgu apdruku.
Mazotnē, kad vecāki remontēja Renātes Grīnbergas istabu Dāviņu pagasta «Vaļņos», mammai nebija viegli atrast tapetes ar zirgu apdruku. Renāte 2000. gadā beigusi Misas vidusskolu, tagad mācās Apguldes arodskolā Dobeles rajonā, 4. kursā, lai iegūtu lauksaimnieces ar padziļinātām zināšanām zirgkopībā (zirgu treneres) diplomu.
Atceros, ka zirgi tev patikuši no agras bērnības. Kāpēc tev visvairāk patīk tieši šie dzīvnieki?
– Jā, lai kur brauktu, ieraugot zirgus, sajūsmā spiedzu: «Zirgi, zirgi!» Esmu «saslimusi» ar tiem. Viņi ir lieli, spēcīgi un graciozi. Ar zirgiem interesantāk strādāt nekā ar cilvēkiem. Cilvēkam izstāsti, ko vēlies, un viņš to izdarīs. Bet, kamēr dzīvniekam iestāsta, ko no viņa grib, paiet daudz vairāk laika. Taču pēc tam saņem daudz lielāku gandarījumu. Cilvēki, kuri atnāk jāt, noteikti vēlreiz atgriežas. Starp zirgu un cilvēku veidojas īpašas attiecības. Saskarsme ar šo dzīvnieku pat dziedina, palīdz bērniem attīstīties.
Pamatskolu pabeidzi Misas vidusskolā. Mācības vidusskolā neturpināji. Kur tu tagad izglītojies?
– Apguldes arodskola ir un, manuprāt, bija vienīgā arodskola, kurā varēja mācīties par zirgu treneriem, jo mans kurss ir pēdējais, kurš absolvēs skolu šajā arodā. Mēs esam seši, kas mācāmies par zirgu treneriem, četras ir meitenes. Mācību praksēs esmu bijusi daudzās vietās, varu salīdzināt dažādās pieejas. Pēdējo reizi biju praksē pie Līgas Pētersones zirgu audzētavā «Prinči» Jelgavas rajonā. Šajā mācību gadā praksēs pavadīšu piecus mēnešus.
Kādus profesionālos priekšmetus tu mācies?
– Zirgkopību, zirgu trenēšanu, veterināriju. Mums jāmāk arī iejāt zirgus. Tas ir interesanti.
Interesanti un reizē bīstami, var taču savainoties krītot. Vai traumas esi guvusi? Kas jāievēro, tuvojoties zirgam?
– Krītot no zirgiem, esmu salauzusi abu roku mazos pirkstiņus. Tagad pēc kritiena pirmo brīdi guļu, nekustos. Domāju – celties vai ne, esmu kaut ko lauzusi vai ne? Tomēr, kad pieceļos un viss ir kārtībā, sev saku: «Ak, tu šitā! Tik vienkārši tu no manis vaļā netiksi. Pamēģini tikai mani vēl reizi nomest!» Man nav bail atkal zirgam kāpt mugurā. Tieši otrādi – «ieslēdzas spīts», un neatlaidīgi turpinu.
Nav divu vienādu cilvēku, tāpat nav divu vienādu zirgu. Līdzīgi kā ar cilvēkiem, kā izturēsies pret zirgu, tā viņš pret tevi. Zirgs nav tikai jāaudzē, bet arī jāaudzina. Pie viņiem nākas pielabināties kā pie bērniem. Auzas, cukurgrauds, ledenes un maize ir visu zirgu atzīti kārumi. Saskarsmē ar šo cēlo dzīvnieku galvenais ir neparādīt, ka baidies. Dažiem zirgiem, ar kuriem strādāju, bija smagi raksturi. Viņi grūti pieņēma, ka kāds jānes mugurā. Mīļa bija ķēvīte Reversa. Viņa gan man iekoda ikreiz, ja iepriekšējā dienā nebiju apraudzījusi.
Vai savu jāšanas prasmi pārbaudi sacensībās?
– Esmu startējusi skolas rīkotās sacīkstēs «Konkūra», kas notiek reizi divos trijos mēnešos. Tajās parasti ir ap 15 dalībnieku. Latvijā ir daudz zirgu. Zirgkopji gūst atzīstamus sasniegumus. Pērn Pasaules kausa zirgu sacensībās Kleistos uzvarēja Gundars Siliņš ar zirgu Salana Radians.
Šķiet, esi ļoti aizņemta. Vai brīvais laiks tev ir? Ko dari tad?
– Eju uz basketbola un volejbola treniņiem skolā. Dejoju tautisko deju ansamblī. Šovasar braukāju līdzi «Prāta vētrai», tirgoju viņu albumus. Iepriekš likās, ka mūziķi ir iedomīgi, bet, redzot ikdienā viņus spēlējot futbolu, mēģinot, sapratu, ka viņi ir ļoti sirsnīgi. To pašu teica arī skatuves kārtotāji.
Beidzot Apguldes arodskolu, reizē ar vidējo izglītību iegūsi profesionālo. Tas dod iespēju sākt darba gaitas. Ko domā darīt pēc skolas absolvēšanas?
– Man ir vairākas iespējas. Varētu atrast darbu lauku tūrismā, kur piedāvā zirgu izjādes. Otra iespēja – mācīties un strādāt – aizvestu uz ārzemēm. Reiz Mežaparkā Rīgā ieraudzīju jātnieku policiju. Ar sajūsmu viņus vēroju. Tas atstāja uz mani lielu iespaidu! Stāties Policijas akadēmijā un vēlāk strādāt jātnieku policijā ir trešā iespēja. Pagaidām nezinu, ko izvēlēšos. Tad jau redzēs! Skaidri zinu, ka dzīvošu laukos, nevis pilsētā. Pilsētā četras sienas spiež nost, nav, ko elpot.
