Par to, cik bezjēdzīga un aplama ir kaušanās, liecina pirms kāda laika notikušais atgadījums diskotēkā Bārbeles kultūras namā.
Par to, cik bezjēdzīga un aplama ir kaušanās, liecina pirms kāda laika notikušais atgadījums diskotēkā Bārbeles kultūras namā. Laime, ka neviens tur neņēma galu, kad kāds no «diskotājiem» sāka vicināt nazi, savainojot piecus klātesošos.
Pats esmu vairākkārt apmeklējis sarīkojumus Bārbelē. Tik patīkamas telpas reti kur var atrast, tādēļ neuzskatu par apgrūtinājumu uz Bārbeli aizbraukt pat no Codes, kur dzīvoju. Un, kad sarīkojumos (te es domāju ne tikai Bārbeles kultūras namu) šiverē jaunatne, ir nepieciešama uzraudzība.
Nav vajadzīgs, lai kultūras nama ārpusē stāvētu ugunsdzēsēji, ātrā palīdzība un policija. Taču ikvienā sarīkojumā, vai tā būtu balle vai diskotēka, iespējams izcelties nekārtībām, kuru laikā var ciest cilvēki, arī nevainīgi, bojātas materiālās vērtības. Lai cik tas maksātu, jābūt apsardzei jeb ārā metējiem – sauciet, kā gribat. Un lai šī uzdevuma veicēji savu drosmi un spēku sarīkojumu laikā nevairotu ar konjaku un šņabi (diemžēl to ir nācies redzēt, tādēļ arī rakstu).
Dīvaini, ka sabiedrībai top zināmi tikai atsevišķi kautiņu gadījumi. Lielākas vai mazākas saķeršanās taču notiek vai katrā diskotēkā un pēc tās. Un tikai atsevišķās reizēs par notikušo tiek ziņots kaut kur tālāk. Notikušais parasti tiek pārrunāts un apslāpēts pašu starpā.
Vēlos, lai cilvēki saprastu – viņi kļūst smieklīgi kā tikko pubertāti sasnieguši gailēni, kad sāk plūkāt viens otru tikai tādēļ, ka otrs ne tā paskatījies vai pateicis.
Skumji, ka izaicinājums «Iziesim parunāt!» sen zaudējis jēgu. To visbiežāk aizstāj frāze «Puiši, pie mietiem!» vai kas tamlīdzīgs. Par vīrišķības un gudrības kalngalu tiek uzskatīta «runāšana» ar rokām un kājām. Bet vai tad alkohola atmiekšķētās smadzenēs var dzimt cita alternatīva, kā citādāk var izlīdzināt nesaskaņas?
Aleksandrs no Codes
